Tagad, kad gandrīz par modes lietu kļuvušas dažādas pastaigu takas un brīvdienu rītos uz vientulīgu mirkli vismaz Rīgai tuvākajās cerēt nevar, vai esam aizdomājušies, ko mēs no šādām pastaigām gūstam? Vai tikai atpūtu un labi pavadītu laiku? Vai daba ir tikai liela viendabīga zaļā masa mūsu patēriņam? Varbūt laiks pavērties apkārt un atklāt, cik daudz interesanta palaižam garām vienaldzības vai nezināšanas dēļ un ka nepieciešams pavisam maz, lai padarītu savu pasauli bagātāku, – atvērtas acis un ieinteresēts prāts.
Abas spēles būs lieliska dāvana bērniem – ne tikai laika kavēklim, bet iespējai kļūt redzošākiem un pasauli sajūtošākiem. Un tad šādas brīvdienu pastaigas kļūs jau krietni vien aizraujošākas, jo ezera krastā varēsi ar bērnu pārspriest, ka, lūk, tur ezerā izmisīgi čiepst laucēns, gaidīdams, kad vecāki noķers zivi, bet debesīs čivina nevis zvirbulis, bet cīrulītis, un lapa, ko bērns iespiedīs tev saujā, arī vairs nebūs vienkārši zaļa lapa.
Pie Latvijas velosipēdu saknēm
Ja vasaras ceļos gadās braukt uz Vidzemes jūrmalu, ir vērts uz brīdi iegriezties arī Saulkrastu velosipēdu muzejā. Šopavasar tam apritēja 20 gadu. Muzejā saimnieko Jānis un Guntis Seregini – tēvs un dēls –, un te aplūkojama divriteņu kolekcija, kuru J. Seregins sācis veidot pirms 40 gadiem.
Viss sācies ar nejauši uzietu pirmskara laika velorūpnīcas "Latvello" katalogu, tad sekojusi velosipēdu emblēmu krāšana, un tad kolekcijai pievienojies "Ērenpreisa" divritenis, ko Vienības velobraucienā 1937. gadā balvā ieguvis Jānis Kukainis no Rūjienas. Tālāk jau seko stāsts par kolekcionāra kaislību, kas materializējusies Latvijas meistaru darba piemineklī. Patiesībā velosipēdi Latvijā ražoti līdz pat 1961. gadam.