Šoreiz, salīdzinot ar 2013. gada vēlēšanām, iedzīvotāju interese par balsošanu bija lielāka, jo tikai Olainē un Mālpilī uz vēlēšanu iecirkņiem atnāca nepilni 46% vēlētāju un tikai dažās pašvaldībās – Babītē, Ropažos un Siguldā – nobalsojušo skaits nepārsniedza 50%. Savukārt vietās, kur vismaz opozīcijas neapmierinātība ar vietējo varu šķita lielāka, piemēram, Carnikavā, Inčukalnā vai Ķekavā, uz vēlēšanām atnāca katrs otrais balsstiesīgais iedzīvotājs, bet Ķekavā nobalsojušo skaits sasniedza pat 58,01%.
Katras jaunas vēlēšanas ir arī cerību laiks, jo gribas ticēt, ka, mainoties politiķiem, svaigas vēsmas ienāks arī pašvaldības darbā. Taču izskatās, ka saskanīgas darba dienas negaida nedz Inčukalna, nedz Ropažu domes jauno sasaukumu, jo tur saskaņa, neliekot šo vārdu pēdiņās, lai nesajauktu ar tāda paša nosaukuma politisko partiju, būs jāatrod starp septiņām partijām katrā. Tradicionāli arī Ķekavā šoreiz 17 deputāti pārstāvēs deviņus politiskos spēkus, no kuriem populārākas pašlaik izskatās Jaunā konservatīvā partija ar vecās Pļavniekkalna skolas sargu Neilu Kalniņu priekšgalā.
Izņēmums varētu būt Garkalnes novada dome, kur partiju piederībai vēlētāju acīs tiešām nav lielas nozīmes, jo pats populārākais kā bijis, tā paliek līdzšinējais domes priekšsēdētājs Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš. Viņš savu tuvāko sāncensi apsteidza ar vairāk nekā 200 balsu pārsvaru.
Tagad atliek tikai sagaidīt pirmo domes sēdi, lai uzzinātu, kurš būs nākamais domes priekšsēdētājs. Te gan divās trešdaļās Pierīgas pašvaldību nekādas intrigas nav paredzamas, jo balsošanas rezultāti liecina, ka vēlētāji uzticas pārbaudītām vērtībām. Un atkal ir izņēmumi – tās pašvaldības, kur ilggadējie priekšsēdētāji par varu vairs necīnījās, piemēram, Karina Putniņa Baldonē, Juris Salmiņš Krimuldā, Aleksandrs Lielmežs Mālpilī un Jānis Pumpurs Stopiņos. Izskatās, ka problemātiski savas priekšsēdētāja pozīcijas saglabāt būs Andim Damlicam Ķekavā.
Ja šīs pašvaldību vēlēšanas ar kaut ko ieies vēsturē, tā būs sāncenšu nesaudzīga kritika visos iespējamos veidos un jo īpaši sociālajos tīklos. Tur, ja vien savos vēstījumos kāds neaicina, piemēram, uz vardarbību, nekādi noteikumi izteikšanās brīvību neierobežo. Ir tikai viena problēma – gados vecāki ļaudis ar internetu ir uz "jūs", bet jaunus cilvēkus politika pārāk neinteresē.
No otras puses, ja jau pie mums politiķi ar tautu mēdz runāt "pāri vēlētāju galvām", kā atzinis kāds politikas pētnieks, atliek secināt, ka nesaudzīga konkurentu apmētāšana ar dubļiem daudziem kandidātiem šķita iedarbīgāka cīņas metode nekā pacietīga savu plānu skaidrošana. Cilvēkiem taču patīk sliktas ziņas...
Taču rezultātā veidojas dīvaina aina – neliels iedzīvotāju skaits gluži kā apmāti savā starpā karo par vietām novadu domēs, bet rezultātā tas interesē labi ja pusi balsstiesīgo valsts pilsoņu. Pārējie droši vien domā, ka pat pašvaldību politika ir "netīra" un no tās labāk turēties pa gabalu, neejot arī uz vēlēšanām. Tāpēc atliek tikai cerēt, ka vēl pēc četriem gadiem priekšvēlēšanu aģitācija būs kļuvusi saistošāka, bet vēlētāju skaits – lielāks. Taču nu jau drīz sāksies cīņa par vietām Saeimā.
Einārs Binders
Tas nu ir noticis. Ir noslēgušās kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Lai arī daudziem tās šķiet otršķirīgas, salīdzinot ar Saeimas vēlēšanām, tomēr tieši tā ir laba iespēja ievēlēt pilsētas vai novada domes deputātus, kuri nākamos četrus gadus rūpēsies par vietējo skolu, bērnudārzu, poliklīniku, ceļu uzturēšanu un daudz ko citu.