Kā tad vērtēt globalizāciju un tās lomu mūsdienās?
Runāsim par būtisko
Vēstures profesors Harijs Tumans ir aprakstījis globalizācijas būtību, izvērtējot pagātnes globalizācijas eksperimentus. Harijs Tumans apraksta globalizāciju ne tikai kā dažāda veida integrācijas procesus, bet izceļ būtisko – unifikācijas momentu. Ne jau preču, informācijas un ideju apmaiņa ir pats būtiskākais globalizācijā, bet gan tas, ka šo integrācijas procesu rezultātā pasaule tiek politiski apvienota ar masu kultūras palīdzību.
Šī masu kultūra aizstāj nacionālās kultūras kā "maigā vara", lai nodrošinātu vienas lielvaras dominanci pār citām pasaules zemēm. Vēsturiski šo misiju ir veikuši gan grieķi Aleksandra Lielā un viņa mantinieku laikā, vēlāk romieši, bet mūsdienās to īsteno ASV.
Es tomēr vēlētos nodalīt divu veida globalizācijas. Globalizācija kā ideoloģisks un pasauli apvienojošs projekts ir globālisms. Globālismu pārstāv dažādas ideoloģijas kā neo-liberālisms un marksisms, kas tiecas izmantot globalizācijas spēkus kā imigrāciju, brīvo tirgu, iejaukšanos valstu suverenitātē, lai aizstātu nacionālisma idejas, kas dominēja 19. un 20. gadsimtā.
Globālisma galvenie veicinošie spēki ir starptautiskās korporācijas un finanšu elites, kas sponsorē dažādas nevalstiskās organizācijas, kuras piesedzas ar "cilvēktiesību" un "vienlīdzības" idejām, lai uzbruktu nacionālo valstu pamatiem. Nesenā imigrācijas krīze bija spilgts piemērs globālisma spēku uzbrukumam nacionālajām valstīm. Kā atzinās pats Džordžs Soross – "mūsu mērķis ir bēgļi, bet nacionālu valstu robežas ir šķērslis".
Pretestība vai ļaušanās globalizācijai
Pagātnes pieredze liecina galvenokārt par divu veidu atbildēm uz globalizāciju – pretestība vai ļaušanās tai. Abos gadījumos tas ilgtermiņā ir novedis pie nacionālo kultūru iznīkšanas. Gan mēģinājumi "iekonservēt" esošo sociālo kārtību, gan tās pilnīga iznīcināšana "progresa" vārdā ir novedusi pie bēdīgām sekām.
Pirmajā gadījumā sabiedrība zaudē konkurences cīņā ar citām sabiedrībām, bet tieksme pēc augstākas dzīves kvalitātes un globalizācijas sniegtajām priekšrocībām tāpat parādās agrāk vai vēlāk. Vēlāk seko vēl aklāka ļaušanās globalizācijas labumiem, it kā cenšoties kompensēt nokavēto.
Otrajā gadījumā sabiedrība kļūst atkarīga no globalizācijas. Tā gluži kā muša zirnekļa tīklā sapinas un jebkura kustība to tikai ciešāk sagrābj zirnekļa tīkla varā. Pašpietiekamība tiek iemainīta pret komfortu, bet ar katru soli atgriešanās pie iepriekšējās lietu kārtības kļūst arvien mazāk reālistiska.
Piemēram, vai Latvijas vidējais pilsonis būtu gatavs iemainīt patērētāju sabiedrības labumus, kas visi balstās globalizācijas sniegtajās iespējās, pret Atmodas laika saukli "Kaut pastalās, bet brīvi!"? Visticamāk, ka ne.
Globalizācijas sniegtās iespējas saņemt maksimālu komfortu pēc iespējas ātrākā laikā ir ikvienam redzams tūlītējs labums. Grūtāk saskatāmas ir tās ēnas puses. ASV gadījumā šīs ēnas puses gan bija tik sāpīgas, ka noveda pie Donalda Trampa uzvaras vēlēšanās. Ironiski, ka galvenajā globālismu veicinošajā valstī, globalizācija bija novedusi pie tās vidusšķiras izputēšanas. Tas, ka pretestība globālismam ir vislielākā tieši ASV, liecina par fundamentālām pārmaiņām. Bet kādām tieši?
Globalizācijas izmantošana nacionāliem mērķiem
Attieksmē pret globalizāciju ir iespējams arī "trešais ceļš". Globalizācija ir kā mežonīgs zvērs, ko var iejūgt un izmantot tās jaudu arī nacionālajiem mērķiem. Protams, ka tas nav vienkārši. Bet tas nav neizdarāms. To apraksta Semjuels Hantingtons savā slavenajā darbā "Civilizāciju sadursme". Globalizācija var novest ne tikai pie lokālo kultūru iznīkšanas, bet tās sniegtā "otrā elpa" var veicināt lokālo kultūru pašpārliecības pieaugumu. Globalizācijas spēki ne vienmēr noved pie liberāliem vai marksistiskiem mērķiem.
Piemēram, radikālie islāmisti izmanto globalizācijas sniegtās iespējas, lai izplatītu savu ideoloģiju tālu aiz tradicionālās islāma pasaules robežām. Tas notiek gan ar informācijas izplatīšanu, gan iesūtot "imigrantus" kolonizējamās valstīs. Vēlāk dažādās globalizācijas sniegtās metodes tiek izmantotas, lai veiktu koordinētus terora aktus Rietumu pasaules valstīs.
Ķīna izmanto globalizāciju, lai kļūtu par pasaules lielvaru. Tās valdība stingri kontrolē, kuri globalizācijas aspekti ir tai izdevīgi kā lielvalstij, bet kuri ir ideoloģiski nepieņemami. Ķīna arī nemitīgi strādā pie alternatīviem globalizācijas modeļiem, kuros tā izvirzītos kā vadošā valsts, piemēram, uzņemoties rūpes par t.s. "trešās pasaules" valstīm, lai veicinātu patēriņa tirgus izaugsmi uz dienvidiem no ekvatora.
Krievija izmanto globalizācijas spēkus, lai izplatītu dezinformāciju un izraisītu haotiskus procesus Rietumu valstīs, piemēram, Brexit. Kopumā arī vērojama tendence, ka katra no šīm lielajām civilizācijām veido reģionālos sadarbības formātus, piemēram, Eirāzijas savienību vai "Jauno zīda ceļu". Tiek veidota zināma pašpietiekamība, veicinot globalizācijas procesus noteiktās pasaules daļās, bet tikmēr globalizācijas procesi starp šiem civilizāciju blokiem kļūst arvien lēnāki un lēnāki.
Ilgtermiņā tas varētu novest pie Hantingtona aprakstītās civilizāciju kārtības pasaulē, nevis izveidot vienotu pasaules valsti ar ASV kā vienīgo līderi. Pēc Donalda Trampa uzvaras vēlēšanās izskatās arī, ka ASV pamazām atsakās no šīs lomas un drīzāk pievērsīsies sava "pagalma" sakārtošanai. Būs interesanti vērot kā Rietumu pasaule atrod savu lomu šajā jaunajā pasaulē, kur globalizācija vairs nav tās monopols.