Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vara – tā ir atbildība. Bet atbildēt taču ir tik grūti! Labāk kritizēt kādu "tur – ārpusē" un pašam mazgāt rokas nevainībā...

Nē, šoreiz neaģitēšu piedalīties vēlēšanās. Man tas šķiet kaut kas tik pašsaprotams, ka pieļaut sarunas partnera nevēlēšanos iet vēlēt, manuprāt, būtu necieņa pret viņu. Gribu runāt par to, ka mūsu kopīgi vēlētām institūcijām vara pamazām tiek atņemta. Reizēm, aizrāvušies ar Saeimas un valdības lamāšanu, aizmirstam, ka, lai cik tīkams vai netīkams būtu parlaments, tas vismaz atspoguļo mūsu izvēli vēlēšanās. Mūsu izvēli. Iespējams ‒ kļūdainu, iespējams – nepilnīgu, bet mūsu izvēli, mūsu atbildību un mūsu varu.

Aizvien biežāk vērojams, ka lēmumu pieņemšanas procesā mūsu vēlētajai Saeimai nozīmīgums mazinās. Arvien vairāk tiek uzticēts dažādām nozaru padomēm, asociācijām, fondiem, ierēdņu struktūrām u.tml. Atceramies, kāda brēka bija par to, ka Saeima, apejot Nacionālo Kino centru, piešķīra naudu "Dvēseļu puteņa" vai "Nameja gredzena" ekranizēšanai. "Šausmas! Politiķi jaucas mākslā!" Nevis jaucas mākslā, bet pieņem lēmumus, kas, viņu ieskatā, atbilst vēlētāju gribai. Pat ja vēlētāji tam nepiekritīs, ir ļoti skaidrs mehānisms, no kā prasīt atbildību.

Pirms dažām dienām valdošās partijas paziņoja, ka vēlas ārpus birokrātiskās kārtības piešķirt valsts prēmiju bokserim Mairim Briedim. "Ārpus" tāpēc, ka formāli Brieža gadījumā apbalvojums nepienāktos. Bet tieši šā iemesla dēļ ir parlaments, lai nojaustu lielas daļas vēlētāju viedokli, ka Brieža uzvara ir kaut kas vairāk nekā vienkārši sportisks panākums – ka tas ir "dopings" mūsu nacionālajai pašapziņai, apziņa, ka protam arī "sadot" dažādās šā vārda nozīmēs. Un atkal jau brēka par to, ka šādus izņēmumus nevajadzētu pieļaut, jo ir taču sporta federācijas, kas vienīgās esot tiesīgas lemt, esot taču sistēma, kārtība utt.

Lieta tāda, ka kino neattiecas tikai uz kino ekspertiem vien, bet sports nav tikai sportistu darīšana. Mēs vēlam Saeimu, bet realitātē lēmumus Saeima pieņem tikai ļoti daļēji – vara tikpat daudz ir dažādu departamentu, juridisko biroju, nozaru padomju, mediju, sponsoru, ekspertu, NVO, specdienestu, ārvalstu vēstniecību u.c. rokās. Reizēs, kad lēmumu pieņemšana aizslīd tur, kur mēs neesam darba devēji (izpildītājus nevēlam), mums arī nav tiesību prasīt atbildību.

Tāpēc esmu par to, lai redzētu politiķu reālās izvēles – lai viņi nevarētu teikt, ka, piemēram, sabiedriskā medija saturs, kas tiek finansēts par kopīgiem līdzekļiem, nav viņu kompetence, bet izglītības programmas ir vien abstraktu "ekspertu darba grupu kompromiss". Es esmu Latvijas pilsonis un vēlos skaidri redzēt, kā mana izvēle vēlēšanās ietekmē to, kādā valstī dzīvojam.