Pirmā ir mana personiskā pieredze, ko nesen piedzīvoju Briselē. Ar atziņām, ko guvu vizītes oficiālajā daļā, jau dalījos, tāpēc šoreiz par personiskajām izjūtām.
Ja man vienā teikumā būtu jāraksturo Eiropa, teiktu, ka Brisele ir vieta, kas acīmredzot ir jāņem par piemēru, jo tur var ieraudzīt gandrīz visu, ko šodien piedāvā Eiropa: skaista arhitektūra, nozīmīga vēsture, bagātīgas vietējās tradīcijas un kultūra. Tā ir šīs pilsētas sejas skaistā puse.
Tajā pašā laikā otra sejas puse atklāj skarbo realitāti, kas, paldies Dievam, līdz mums vēl nav atnākusi, un es ticu, ka arī neatnāks. Tā ir tumsnēju ļaužu pārpildīta gājēju iela un veikali. Tā ir skaļa bļaustīšanās, lai viens otru sasauktu starp veikalu plauktiem. Tās ir zemē nomestas drēbes, kuru uzkāršanai uz pakaramā pēc piemērīšanas nav pieticis gribasspēka. Tās ir uzkrītošas bezpajumtnieku migas vecpilsētas pašā centrā. Tās ir armijas mašīnas uz ielām un patrulējoši karavīri.
Protams, Eiropā atradīsim arī klusas un iebraucēju nepārpildītas pilsētiņas un laukus, bet Briselē redzētais nerada vēlmi eksperimentēt un tādus meklēt. Tādēļ pēc pāris dienām sapratu – nekur nav tik labi kā mājās.
Otro pieredzi guvu no draugu stāstītā. Viņi nupat atgriezās no ceļojuma uz ASV, tomēr, lai gan tas bija iecerēts kā jauks ģimenes izbrauciens uz bērnu paradīzi Disnejlendu un citiem atrakciju parkiem, lielu prieku ne bērnu, bet jo īpaši vecāku sejās nemanīju.
Tā vairs neesot tā Amerika, kas pirms desmit un pat pieciem gadiem. Cilvēki vairs neesot tik laipni, pakalpojumu kvalitāte ļoti kritusies, cenas neizdevīgā dolāra kursa dēļ astronomiskas, ļaužu pūļi atrakciju parkos tik lieli, ka neko ne redzēt, ne izbaudīt. Īsi sakot, nekur nav tik labi kā mājās.
Trešā atkal ir mana pieredze. Nupat gadījās pabūt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes jaunajā ēkā Rīgā, Jelgavas ielā. Pirmā atziņa, kas pavadīja visu apmeklējuma laiku, bija – tas nav reāli, tā ir zinātniskā fantastika!
Ja kādam vēl ir šaubas par mūsu jauniešu iespējām iegūt augsta līmeņa izglītību ar vismodernākajām tehnoloģijām un aprīkojumu, iesaku aiziet ekskursijā. Un līdzi paņemiet ģimenes locekli vidusskolēnu, kurš rauc degunu par studijām mūsu augstskolās. Jāteic, ka tādus mācību apstākļus neesmu redzējusi pat dokumentālajās filmās par ārvalstu labākajām augstskolām.
Sirdi sildīja, ka jaunās ēkas būvniecībā un interjerā izmantoti vietējo arhitektu un mākslinieku risinājumi, izmantojot Latvijā pieejamos materiālus. Piemēram, sienas vairāku tūkstošu kvadrātmetru platībā apgleznojusi Kristīne Luīze Avotiņa, interjera priekšmetus radījuši citi latviešu mākslinieki un uzņēmumi. Turklāt fakultātes ēkas pirmie divi stāvi ar bibliotēku un plašām koplietošanas telpām ir atvērti 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Tas, lai studenti var piekļūt bibliotēkas krājumiem. Un citi arī.
Ja kāds saka, ka jābrauc mācīties uz ārzemēm, tad es saku: nekur nav tik labi kā mājās!