– Kas ir jūsu vadīto lekciju mērķauditorija?
– Rīgā ierados, atsaucoties aicinājumam nolasīt lekcijas skolotājiem, kuri audzina bērnus. Taču šīs lekcijas ir domātas arī vecākiem, proti, mans mērķis ir novadīt lekcijas par bērnu audzināšanu, jo nevienam vecākam vai pedagogam nevar būt svarīgāka uzdevuma kā izprast savu bērnu un pareizi viņu audzināt. Un pirmais nosacījums, lai tas izdotos, ir saprast, kā bērns domā. Esmu pārliecināts, ka neviena mamma nevēl bērnam sliktu, taču daudzi bērni tomēr aug nelaimīgi.
– Kāpēc?
– Es teikšu tā: lai kādu mīlētu, vispirms vajag viņu iepazīt. Esmu pārliecināts, ka daudzi nepazīst bērnus, jo mums ir subjektīvs redzējums, kādi ir bērni. Bet, ja mēs viņus pazītu, mūsu attieksme kardināli mainītos. Piemēram, antīkajā Grieķijā bērnus, kuri piedzima ar kādiem defektiem, vienkārši nogalināja. Kāpēc mēs šodien vairs tā nerīkojamies? Tāpēc, ka labāk pazīstam bērnus.
– Ko tas nozīmē – pazīt bērnus?
– Piemērs. Es nekad neesmu saticis mazuli, kurš negribētu gulēt, kurš būtu spītīgs, kaprīzs un ietiepīgs. Es neesmu redzējis nevienu riebīgu bērnu, bet daudzas mammas man stāsta, ka viņu bērni negrib iet gulēt, ka viņu bērni ir spītīgi un negrib mācīties, ka skolā viņi ir īsti briesmoņi. Kuram tad ir taisnība? Vai man, kurš saka, ka tādi bērni neeksistē, vai mammām, kuras stāsta par saviem bērniem šīs lietas?
Un te ir atbilde: nepazīstot bērnus, tiešām var teikt, ka ir spītīgi bērni, ir kaprīzi bērni, īsi sakot – vienkārši briesmoņi, bet, ja bērnus pazīst, ir pilnīgi citādi.
Mums ir jāzina un jāatceras kāda svarīga lieta, proti, maziem bērniem ir ļoti daudz baiļu. Visiem bērniem, ejot gulēt, ir bail. Vai zināt, ko bērnam nozīmē aiziet gulēt? Tas viņam nozīmē aiziet no dienas, aiziet pilnīgi citā pasaulē, un viņam no tā ir bail. Taču mammas domā, ka bērns vienkārši niķojas. Un es nekad neesmu saticis kādu despotu skolā. Esmu saticis tikai bērnus, kuri nav motivēti.
Ecio Ačeti galvenokārt nodarbojas ar bērnu attīstības traucējumiem, palīdzot vecākiem, audzinātājiem, skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem labāk pazīt bērnu visos viņa attīstības posmos un izvēlēties piemērotu ārstēšanu. Attēlā kopā ar tulku Māru Dakari.
– Vai bērnu audzināšana ir vienīgā tēma, par ko runājāt Rīgā?
– Otrā tēma lekcijās Rīgā ir par ģimenes attiecību dinamiku. Un arī šeit es gribu minēt piemēru. Kad divas personas veido ģimeni, viņi mīl viens otru un viņu mērķis ir ilglaicīgs projekts, proti, attiecības. Bet kāpēc tad tik daudz pāru šķiras? Viņi taču uzsāka dzīvi kopā, divatā, ar tik labām domām! Un mēs nevaram vienkārši pateikt, sak, viņi šķiras tāpēc, ka ir kļūdījušies.
Šķiršanās cena ir ļoti augsta, un ko tas nozīmē? Kad divi cilvēki sāk attiecības, tām ir pozitīva dinamika, bet tad, kad cilvēki to negrib, viņu attiecībām ir nelabvēlīga dinamika un rodas negatīvas emocijas, kas noved pie šķiršanās. Taču tas nav tāpēc, ka viņi vairs nemīlētu viens otru. Daudzās ģimenēs tas notiek nevis tāpēc, ka cilvēki apzināti vēlētos ciešanas, bet tāpēc, ka viņi nesaprot savstarpējās attiecības un nezina, kā rīkoties.
– Kas, jūsuprāt, laulātajiem būtu jāiemācās vispirms?
– Es gribētu teikt, ka vispirms ir jāiemācās strīdēties. Vēlos to nedaudz paskaidrot. Strīdēties – tas jebkurā ģimenē ir pilnīgi normāli. Arī skolā un jebkurā cilvēku grupā strīdēties ir normāli. Jo, kad es ar tevi strīdos, es tevi respektēju, es esmu pret tevi uzmanīgs, tu man neesi vienaldzīgs.
Taču ir divi veidi, kā strīdēties. Viens – kļūdainais – veids, kurā mēs patiešām darām pāri otram cilvēkam, dažreiz pielietojot pat fizisku spēku. Otrs veids, kā strīdēties, ir vienojošais, kad pēc strīda ģimenē ir vēl lielāka vienotība, kad grupā ir vēl vairāk vienojošā. Tas nozīmē, ka strīdēties ir jāmāk.
– Kā var strīdēties pareizi?
– Ir jābūt divām lietām: pirmkārt – nekad nedrīkst pazemot otru, apvainot (psiholoģijā saka – ievainot otru); otrkārt – redzēt otru pozitīvā gaismā, nekad nedomāt, ka otram ir slikts raksturs, jo mums katram vienkārši ir savs raksturs. Nekad nedomāt, sak, man ir taisnība, otram ne, – attiecībās taisnība ir abiem.
Un noslēgumā pats svarīgākais. Piemēram, jūs strīdaties ar vīru, un strīda karstumā viņam izsprūk vārdi, ko viņš nemaz negribēja teikt. Jūs izlīgstat, bet pēc, piemēram, trim mēnešiem, atkal sastrīdaties, un jūs savam vīrietim atgādināt: tu man pirms trim mēnešiem teici tādus un tādus vārdus! Un šajā situācijā jūsu strīda partneris burtiski uzliesmo! Zināt, kas jums bija jādara? Jums tas bija jāaizmirst! Pats skaistākais un labākais, ko jūs varat izdarīt, ir aizmirst. Ir jāiemācās aizmirst vārdus, kas kaut kad ir sarunāti strīda karstumā. Un jāatceras, ka katram mums ir savas vājības, un mums ir jādara viss, lai šīs vājības padarītu par stiprajām pusēm.
Pilnu interviju ar Ecio Ačeti lasiet 7. marta "Rīgas un Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols"
