Uz Valmieras teātri ieskatīties nākotnē
Valmieras Drāmas teātrī jau kādu laiku tiek rādīts iestudējums "Emmijas laime". Tā pamatā ir režisores Māras Ķimeles skatījums uz vācu režisora Rainera Vernera Fasbindera filmu "Bailes saēd dvēseli". Ar šo kinolenti pirms vairāk nekā 40 gadiem režisors, kuru sauca par vācu jaunā kino motoru un dzinējspēku, kļuva pasaulslavens.
Manuprāt, sestdienas vakaram ļoti piemērota izrāde, jo pie mūsu durvīm klauvē tās pašas problēmas, kuras vācieši iepazina pagājušā gadsimta otrajā pusē, – svešu ticību un civilizāciju pārstāvošu cilvēku ienākšanu viņu tradicionālajā vidē.
Ironiskā tonī ieturētā izrāde dod iemeslu padomāt, ko es darītu, ja būtu viens no Ineses Ramutes spoži spēlētās Emmijas Kurikovskas apkārtnes cilvēkiem.
"Laba garša" labai garšai
Iepriekš biju lasījusi, ka bez labi zināmajām četrām pamatgaršām – saldas, sāļas, skābas, rūgtas – pastāv arī piektā, saukta par umami (tulkojumā no japāņu valodas 'laba garša'), taču īsta izpratne par to neradās, līdz nejauši atklāju, ka "Santa Maria" ražo garšvielu maisījumu "Japanese natural umami" ar šķietami necilu sastāvu: tomāti, sīpoli, sojas mērces pulveris, ķiploki, zivju mērces pulveris, grauzdēti sīpoli, sēnes.
Joprojām beru to pie teju visiem ēdieniem, jo garša patiesi kļūst pilnīgāka un izteiksmīgāka. Izrādās, ka umami ir atrodama fermentētos, nogatavinātos un ar olbaltumvielām bagātos produktos un ka mēs to jau sen esam baudījuši, ēdot sieru un labpatikā skrubinot žāvētas zivis.
Pat ja tas ir tikai "garšīgums", kas nosaukts citā vārdā, varbūt ir vērts izmēģināt?