Pēdējais līmenis ir visai draudīgs, jo, kā apgalvo eksperti, grauj veselu tautu pašapziņu, aicina uzticēties apšaubāmām vērtībām un tamlīdzīgi.
Jāatzīst, ka cilvēku prātu ietekmēšanā ir iesaistīti ne tikai polittehnologi un sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri ar žurnālistikas metodēm pauž savu viedokli. Tam visam tuvumā esam arī mēs, žurnālisti un redaktori – cilvēki, kuriem ikdienā ir iespēja aizpildīt televīzijas un radio ēteru, avīzes un interneta vietnes.
Protams, tradicionālā mediju vide, kāda tā bija vēl pirms gadiem desmit, ir mainījusies, un, patiesībā daudz nepārspīlējot, var teikt, ka ikviens, kurš spēj uzrakstīt 140 rakstu zīmes, vismaz teorētiski var uzdoties par žurnālistu. Jautājums ir tikai par to, kāda motivācija katru no mums mudina izteikties un ko mēs ar savu vēstījumu vēlamies panākt.
Žurnālisti lielākoties cenšas darboties, lai pasaule kļūtu kaut mazliet labāka. Vai to var izdarīt, skatoties uz apkārt notiekošo tikai ar rozā brillēm vai visapkārt saskatot vienas vienīgas nebūšanas? Turklāt jebkurš profesionālis mediju jomā labi zina, ka ziņas par dažādām nebūšanām ir daudz labāk lasītas nekā tas, kurās cildināts kāds vienkāršs darbarūķis, kurš godīgi paveicis savu ikdienas darbiņu.
Reizēm lasītāji paši man atzinušies, ka no tās tumsas un negācijām, ko dveš ziņu virsraksti vien, viņiem kļūstot bail. Nu, protams, cik gan omulīgi tu vari justies pasaulē, kuru pārvalda, lai arī pašu ievēlēti, tomēr savtīgi politiķi, kurā jābrauc pa bedrainiem ceļiem, kur cilvēki saņem aplokšņu algas, kur pārtikas cenas veikalos nemitīgi pieaug un valdība drīzāk rūpējas par to, kā sagādāt saviem līdzpilsoņiem problēmas, nekā tās atrisināt.
Skaistāka dzīve ar fotogalerijām, kas rāda teātra pirmizrāžu publiku, smalku veikaliņu vai restorānu atklāšanu vai modes skates, smaida pretī vienīgi no tā sauktās dzeltenās preses slejām. Taču, palasot, kādus komentārus šādām ziņām velta lasītāji, reizēm šķiet, ka informācijas karš jau pārgājis pilsoņu kara stadijā.
Tātad jautājums ir pavisam vienkāršs: vai mēs vispār esam gatavi viens otru uztvert pozitīvi? Taču, ja reiz esam atvērti tikai negācijām, vai kādā brīdī mums nesajuks, kad norāde uz nebūšanām ir, sacīsim, drauga padoms, kad – nelabvēļa aicinājums atteikties no vērtībām, kuras mūs visus satur kopā.