Kā kristīgam cilvēkam, man ir interesanti atcerēties, ka šo svētku izcelsme tiek saistīta ar kādu no senbaznīcas leģendāriem tēliem. Šeit "leģendārs" lietots, lai norādītu uz ar vēsturi grūti apstiprināmām vai noraidāmām teiksmām (leģendām) apvītu personāžu, iespējams, pat ar vairāku personāžu kolāžu. Lai arī kā ir ar to vēsturiskumu, pats slavenākais ar svēto Valentīnu saistītais stāsts ir par to, ka viņu sodīja ar nāvi par slepenu Romas impērijas kristīgu karavīru salaulāšanu, kuriem laulāšanās bija liegta.
Laulība ir viena no lielākajām Dieva dāvanām cilvēkam, varētu pat teikt, tā svarīgumā pavisam cieši seko pašai dzīvības dāvanai. Tāpēc arī šeit pārdomas par šiem svētkiem un to nozīmi kristīgam cilvēkam.
Pirmkārt, tā kā svētais Valentīns nav Bībelē rodams personāžs, ir tikai pašsaprotami, ka kristiešu starpā var būt dažādas pieejas šim stāstam, tā nozīmei un ar to asociētajiem svētkiem. Tomēr laulība ir tik svarīga, ka tai mums ir vērts veltīt laiku un telpu arī kristīgā sabiedrībā.
Otrkārt, mums ir jāapzinās, ka ne tuvu visiem, kas šodien svin Valentīna dienu ir svarīgs tās izcelsmes kristīgais konteksts. Gluži kā Ziemassvētku vecītis (viņš arī – Salatēvs vai svētais Niklāvs, utt.) ir personāžs, kura izcelsme meklējama kristīgā tradīcijā, bet sekularizēti cilvēki un pat dažādu reliģiju pārstāvji bez jelkāda kristīga nolūka vai izrietoša kristīga labuma (svētības) cerības šo tēlu gaida, stāsta par to saviem bērniem un pat brauc apmeklēt dažādās "īstā Ziemassvētku vecīša" zemēs, arī svētais Valentīns ir kļuvis par ar ļoti nekonkrēti iezīmētas "mīlestības dienas" patronu. Cik nu daudz Valentīns vairs ir saistīts ar leģendas kristīgajām saknēm, proti, ir svētais?
Ja nu sieva un vīrs, līdzās dažādiem citiem lielākiem un mazākiem ģimenes svētkiem, gan reālākiem (piemēram, laulību, saderināšanās vai pirmā randiņa gadadiena), gan arī tādiem, kurus var tikai "pievilkt klāt" (piemēram, trīsdesmit pirmā mēneša, pirmā kopējā zoodārza apmeklējuma utt. gadadienas) svin arī Valentīna dienu, tā var būt arī vēl viena reize ģimenei būt kopā, ar pateicību Dievam priecāties par Viņa dāvanu – laulību, un baudīt tās svētību.
Tomēr šis Valentīndienas daļējais kristīgums ir arī labs atgādinājums kādai citai lietai. Proti, tas mums liek būt uzmanīgiem attiecībā uz to, kas ir mīlestība, par kuru Valentīndienā tik daudzi tik kaismīgi runā, un kas tā nav, nevis akli jāseko kādu citu piedāvātām atbildēm. It īpaši tāpēc, ka mūsdienās pārāk izplatīta ir mīlestība, kurai tik maz ir kas kopējs ar to, ko visi tik ļoti sagaida no šī termina – uzticamības, pašaizliedzības, vēlmes kalpot, uzupurēšanās, utt.
Tik bieži, kad šodien vīrietis saka sievietei: Es tevi mīlu! Tas vairāk nozīmē: Es gribu ar tevi egoistiski izpriecāties, tevi pakalpināt savām iegribām, tevi izmantot bez vēlmes uzņemties jebkādu atbildību. Bēdīgākais ir tas, ka mūsdienu pasaulē šādu attiecību, manuprāt, pat īsti ar cilvēcību, kur nu vēl – godu – saistāma, prakse ir kļuvusi par vispār pieņemtu normu.
No otras puses, varbūt pat tā ir labi, jo cilvēki ir aicināti nevis lēti iekrist uz skaistu frāzi, bet mudināti meklēt, kas tad ir patiesa mīlestība. Kas ir tā MĪLESTĪBA, kura ir "... pacietīga, ... labvēlīga, ... nelielās, ... nav uzpūtīga, ... nemeklē savu labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. ... nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību." (1Kor 13: 4–6)
Proti, tieši tas cilvēks, kas vairs nemeklēs vai būs vīlies tajā, kas saucās šajā vārdā, bet patiesībā nav mīlestība, vislabāk mācēs novērtēt, no kurienes patiesa mīlestība var nākt un arī nāk. Tieši tāds cilvēks, kuram būs apriebusies puspatiesību un bezatbildības mīlestība, varētu novērtēt to trīsvienīgā Dieva mīlestību, kura kalpo par avotu visām iespējami patiesi labajām lietām mūsu pasaulē, arī patiesai vīra un sievas mīlestībai.
Tāpēc, vai svinam, vai nesvinam Valentīndienu, ja vien pastāvam uz patiesas mīlestības pamata, nevis ļaujam sevi mānīt, vai maldinām sevi paši, tad Valentīndienas mīlestības vēsts mums atgādina par patieso mīlestības avotu – Dievu, Viņa mīlestības apliecību – Jēzu Kristu, kurš cietis, miris un augšāmcēlies par grēcinieku. Tad arī cilvēku savstarpējās attiecības, īpaši Dieva svētītā laulībā, varēs stāties uz pareiza pamata, un dos patiesas mīlestības augļus.
Lai Dievs vairo katru labu nodomu un darbu, kas grēka pilnajā pasaulē stiprina Dieva dāvanas, tai skaitā arī laulības, skaistumu un iepriecinājumu jau laulātiem cilvēkiem, vēl tikai ceļā uz to esošiem, un tiem, kas ir uz Dievam veltītas kopības ceļa!