Tomēr īstas ticības sociologu darba rezultātam nav nedz tautā, nedz politiķu aprindās, un tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra "SKDS" direktors Arnis Kaktiņš ar to ir saskāries pavisam "cieti":
‒ Pirms vairākiem gadiem Saeimā notika parlamentārās debates, kas bija veltītas kādam svarīgam jautājumam, un es tur uzstājos kopā ar vairākiem citiem ekspertiem. Kad visi problēmas pārzinātāji bija izteikušies, sākās debates. Kāda deputāte – nav svarīgi, no kuras partijas, – tūlīt steidza man oponēt: "Jūs, Kaktiņa kungs, rādījāt, ka ir tā un tā, bet mana māte man teica, ka..."
Dievs ar mani, bet tur sēdēja cilvēki, kuri zināja problēmu līdz saknēm un nupat visu savu gudrību bija izlikuši likumdevēju priekšā – un pēkšņi tas viss tika paslaucīts zem galda... Tāpēc esam tur, kur esam.
‒ Vai, regulāri lasot SKDS vākto informāciju par sabiedrībā valdošo noskaņojumu, par mūsu vēlmēm un cerībām, tev nerodas viszinības izjūta, sak, tikai es īsti saprotu, kas notiek un kur tas mūs visus aizvedīs?
– Nepavisam ne. Brīžiem gan šķiet, ka esi sācis izprast kaut kādas kopsakarības, bet tūlīt pat paveras dziļāks līmenis, kad tu saproti, ka īstenībā nekā nesaproti. (Smaida) Tāds ir zināšanu paradokss, ko formulēja jau senie grieķi.
‒ Kā izpaužas tava "zinošā neziņa" ‒ Latvijas sabiedrība tevi pārsteidz, mulsina?
– Jā, reizēm tiešām pārsteidz – kad man šķiet, ka zinu un nojaušu, kas varētu būt aptaujas datos, bet, tos ieraugot, redzu, ka mani pieņēmumi bijuši kļūdaini. Tāpēc es vairs necenšos izstrādāt savas versijas.
Spilgtākais piemērs bija aptauja par sabiedrības uzticēšanos institūcijām. To SKDS mēra jau daudzus gadus, nesen kārtējie rezultāti bija publicēti "Neatkarīgajā", un atkal vislielāko uzticību bauda izglītības iestādes. Pašā pirmajā reizē tas man bija milzīgs pārsteigums, jo nesaskanēja ar maniem priekšstatiem. Man nešķita, ka Latvijā ir kvalitatīva izglītība, vienalga ‒ augstākā vai vidējā. Šis ir viens no mūsu joprojām neizmēztajiem Augeja staļļiem. Bet aptaujas apliecina, ka absolūts iedzīvotāju vairākums uzticas skolām, sabiedrība jūtas apmierināta ar izglītības iespējām: viss tur ir kārtībā, neko nevajag īpaši reformēt...
Tāds pārsteigums gan ir saprotams un cilvēcīgs, jo mēs visi pasauli mērām katrs ar savu olekti. Mūsdienās, sociālo tīklu laikmetā, lielākā daļa cilvēku dzīvo savā informācijas "burbulī", ko paši rada, izvēloties ziņu avotus un draugus. Pārsvarā mēs vēlamies draudzēties ar cilvēkiem, kuri līdzinās mums pasaules redzējumā, vērtībās, tāpēc šķiet, ka visa pasaule domā tieši tāpat. Tas var būt tālu no realitātes – vai no tā, ko domā citos "burbuļos". Es apzinos, ka arī Arnis Kaktiņš, lai kā negrib, dzīvo kaut kādos savos "burbuļos".
‒ Vai tas ir galvenais cēlonis, kāpēc cilvēki, sabiedrība neuzticas aptauju rezultātiem, sociologu secinājumiem?
– Nē, tā ir plašāka tēma: mēs Latvijā kopumā dzīvojam diezgan lielā uzticības krīzē, un tas attiecas ne tikai uz kaut kādām centrālās varas iestādēm, partijām vai politiskajiem līderiem – šī problēma ir dziļāka un fundamentālāka.
Kopš 1998. gada mēs apkopojam sabiedrības attieksmi pret apgalvojumu, ka lielākajai daļai cilvēku var uzticēties. Patlaban tam piekrīt – pilnībā un daļēji – 46 procenti. (Ar ironisku pieskaņu) Vairākums atrodas pozīcijā, ka cilvēki ir melīgi pēc dabas.
Ja tu neuzticies cilvēkiem vispār, kā gan tu spēsi uzticēties sociologiem, statistiķiem, žurnālistiem, politiķiem, iestādēm? Uzticēšanās krīze ir dziļa pat individuālā līmenī: lielākā daļa iedzīvotāju neuzticas viens otram.
‒ Vai tevi tas aizskar, apbēdina, sanikno?
– Neapbēdina tas, ja neuzticas tieši man. Taču tas, cik dziļa ir šī bedre Latvijā, rada skumjas. Jo tā ir lielāka lieta: lai sabiedrība un valsts varētu pastāvēt, ir jābūt noteiktam savstarpējas uzticēšanās līmenim. Uzticēšanās ir līme, kas satur mūs kopā, – ja tās nav, jebkāda kopdarbība kļūst neiespējama, tad nevar pastāvēt ne valsts, ne kāds uzņēmums.
‒ Cilvēki ir gatavi, ka viņus apkrāps?
– Lielākā daļa – jā. Protams, vienlaikus mēs redzam augstu uzticēšanās līmeni konkrētiem indivīdiem. Piemēram, Aivaram Lembergam, Nilam Ušakovam un vēl nedaudziem ir cienījami cipari, lai kā arī viņi nepatiktu citiem. Taču politiķu absolūtais vairākums nespēj pārliecinoši uzrunāt sabiedrības lielāko daļu.
Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru “SKDS” Arnis Kaktiņš nodibināja 1996. gadā un vada to jau divas desmitgades. Savulaik strādājis par tehniķi rūpnīcā “VEF”, Aizsardzības ministrijas Stratēģiskās plānošanas departamentā. Vadījis tirgus izpētes nodaļu Latvijas Depozītu bankā, bijis informācijas aģentūras “EPI” izpilddirektors.
‒ Tu esi kļuvis par gaidītu "priekšnesumu" partiju kongresos – nesen uzrunāji "Saskaņas" delegātus, analizēji partijas izredzes pašvaldību vēlēšanās. Vai nav tā, ka politiķi, tevi aicinot, vēlas dzirdēt nevis situācijas izvērtējumu, bet gan receptes panākumiem vēlēšanās?
‒ Tā nav. Manas vai citu pētnieku, kuri tāpat tiek aicināti, receptes tur nevienu īpaši neinteresē. Paši gudri. Pasākumā vienkārši ir kāds brīdis, ko organizētājiem vajag aizpildīt. Politiķu attiecības ar socioloģiskajiem pētījumiem būtiski atšķiras no sabiedrības vairākuma. Aptauju rezultāti viņiem ir kā videoieraksti sportistiem, kuri tā var analizēt savu sniegumu. Viņiem tas ir svarīgi un personiski. Tad kāpēc neizgreznot saieta programmu ar "numuru", kurā kāds viņiem ļauj sevi aplūkot sabiedrības vērtējumā kā spogulī?
‒ Partiju uzticēšanās reitingiem ir tik ilga, kamēr tie ir kaut cik augsti. Kad vairs nav, tad Kaktiņš neprot rēķināt vai pat šmaucas...
– Publiskajā telpā tādas lietas izskan, bet ir jānodala tas, ko politiķi saka mikrofonā, ko tad, kad ir izslēgtas kameras, un ko viņi domā patiesībā. Jā, partijas nereti vaino sociologus to sliktajos reitingos, bet diez vai tā tiešām uzskata.
‒ Cik prasmīgi Latvijas partijas, vismaz "lielās", izmanto sociologu darba rezultātus?
‒ (Klusums)
‒ Ir pārliecība, ka politiskajās kampaņās var nopirkt visu. Džemma Skulme 1998. gadā sāka slavēt Tautas partiju, 2002. gadā "Prāta vētra" filmējās ZZS reklāmā, 2010. gadā "Čikāgas piecīši" apjūsmoja "Vienotību" un Valdi Dombrovski. Kāpēc Kaktiņu nevarētu nopirkt, lai labdarim "uzzīmē" smuku reitingu?
‒ Bet kāda tam būtu jēga? Par ko tiktu maksāts?
‒ Augsts reitings nohipnotizētu vēlētāju, un tas liktu uz drošu zirgu...
– Vai tiešām tev šķiet, ka cilvēki ir tādi auni: ierauga aptaujas rezultātu tabulas stabiņus, krīt transā un steidz balsot par augstāko stabiņu? Tās ir pilnīgas blēņas! Jā, diezgan daudzi dzīvo šādu maldu varā. Es nezinu, kāpēc viņi tic reitingu maģijai. Dabā – par laimi! – nekā tāda nav.
Pētījumi par sabiedrības uzticēšanos (pareizāk ‒ tās trūkumu) apliecina: vairākums aptaujāto atzīst, ka netic partiju reitingiem. Ja netic, kā cipari var maģiski ietekmēt vēlētāju?
Mēs zinām, ka Eiropas Savienībai patīk visu regulēt. Tomēr aptauju datu publicēšana īsi pirms vēlēšanām ES līmenī netiek regulēta. Dažās valstīs ir šādi tādi ierobežojumi, taču lielākajā daļā tādu nav. Vai tā būtu, ja aptauju dati tiešām būtu pierādījuši sevi kā ļoti efektīvs manipulāciju instruments?
Pirms gadiem trīsdesmit šāds jautājums ES šķita svarīgs, tāpēc tika zinātniski pētīts. Pētnieku slēdziens pierādīja, ka reitingiem ir dažādi iedarbības efekti, bet tie ir savstarpēji pretēji vērsti. Jā, ir vēlētāju grupa, kurai patīk pieslieties līderiem, "uzvarētājiem". Taču pastāv arī otra grupa, kas rīkojas pilnīgi pretēji, sak, man jāpalīdz atpalicējiem, citādi līderiem tiks pārāk daudz varas! Pirmā vēlētāju grupa nav lielāka par otro, tās abas savstarpēji "dzēšas".
Tāda vēlētāju grupēšanās, cik esmu iedziļinājies, bija viens no jaunā ASV prezidenta uzvaras cēloņiem. Medijos aptauju dati un ekspertu viedokļi liecināja, ka Klintone "jau ir uzvarējusi", un viņas atbalstītāji atslāba. Cilvēki ar Trampu sirdī sajuta, ka "mūsējie" zaudē, un mobilizējās. Izrādās, "augstie stabiņi", iespējams, pat radīja kaitējumu. Tāpēc nav jēgas uzpirkt sociologus. Nav jēgas!
‒ Cik lielā mērā sociologu aptaujas, Latvijas sabiedrības "garastāvokļa" un prasību pētījumi ietekmē partijas, kad tās veido savu politiku?
– Kad tuvojas vēlēšanas, neliela interese parādās.
‒ Bet sastādot budžetu?
– Nē. Ja nopietni interesētos, tad varbūt tādā purvā neiebrauktu.
‒ Tātad – būt sociologam ir skumja nodarbe?
– Pēdējos gados kļuva skumja. Runājot par partijām: pirms gadiem piecpadsmit un agrāk tajās bija lielāka interese un arī izpratne. Ik pa laikam uzeju mūsu vecos darbus, un kādreiz nobirst pa asarai. Pasūtītāji – ar kuru vajadzību sākas jebkurš pētījums – šodien vairs nespēj tik viedi formulēt mūsu darba uzdevumu.
‒ Tātad manas subjektīvās izjūtas, ka Latvijas partijas un valsts vara izskauž sevī inteliģenci kā nevajadzīgu greznību, apstiprina tava praktiskā pieredze?
– Nepārprotami.