Lielākajai daļai attīstīto Rietumvalstu ekonomikas uzturēšanai nav vajadzīgs pašreizējais cilvēku skaits. Var ražot vairāk mašīnu, tūkstošiem saldējumu šķirņu, bet tā nav loģiski pamatota ekonomikas attīstības motivācija. Kādas tam var būt sekas?
Pārdomām piedāvāju ieskatu Džona Kelhūna (John Calhoun) veiktajā eksperimentā ar grauzējiem "Visums 25". Viņš veica 25 dažādus eksperimentus, un tie visi beidzās līdzīgi.
Eksperimenta būtība bija izveidot grauzēju "paradīzi". Rezultāti bija pārsteidzoši.
"Paradīze" bija paredzēta komfortablai deviņarpus tūkstošu peļu vienlaicīgai eksistencei, taču reāli visu kolonijas pastāvēšanas laiku tur dzīvoja mazliet vairāk nekā divi tūkstoši. Grauzējiem tika nodrošināts pilns komforts. Plēsoņu uzbrukumi un infekciju uzrašanās tika izslēgta.
Pirmie iemītnieki bija četri tēviņi un četras mātītes. Saskaņā ar Kelhūna gradāciju, tā bija stadija A – nepazīstamās teritorijas apgūšanas periods. Drīz sākās stadija B – iemītnieki novērtēja lieliskos eksistēšanas apstākļus un sāka aktīvi vairoties – peļu skaits dubultojās katras 55 dienas. Taču jau pēc desmit mēnešiem, neraugoties uz to, ka vietas vēl bija pilnīgi pietiekami, bet ūdens un barības ‒ joprojām papilnam, sākās stadija C – populācijas pieaugums jūtami samazinājās. Tagad skaits divkāršojās katras 145 dienas. Brīdī, kad iesākās stadija C, "paradīzē" dzīvoja apmēram 600 peļu.
Krišanas sākums
Trešajā stadijā "paradīzē" bija izveidojusies stingra hierarhija. Bija peles-valdnieces, kas aizņēma labākās vietas gar sienām, peles-izstumtās, kas tika aizdzītas uz vidusdaļu. Tās bija noplukušas, rētainas un ar asinsizplūdumiem – sugas brāļi tām regulāri uzbruka, neraugoties uz to, ka ūdens, barības, mātīšu un ērtu dzīvesvietu bija papilnam.
Pateicoties ārstu pūlēm, grauzēju dzīves ilgums bija palielinājies par trešdaļu, taču līdz ar to "veči" kļuva arvien agresīvāki, un tieši viņi uzbruka jaunajām pelēm. Arī mātītes stipri mainījās. Tās sāka atteikties no pārošanās, bet daudzas vienkārši aprija savus metienus un aizgāja dzīvot no visas grupas tālākās alās, kur vairāk nevienu nelaida. Neraugoties uz to, ka "paradīze" vēl nebija piepildīta pat līdz pusei, peļu populācija pakāpeniski sāka samazināties.
"Skaistuļi" un "neatkarīgās"
Drīz sākās pēdējā stadija D – nāves stadija. Dzīvas palikušās jaunās peles sāka uzvesties kā vergi, viņu psihe biežo uzbrukumu dēļ bija salauzta. Parasti tās ielīda kādā nomaļā stūrī, pat necenšoties izvairīties no "veco" tēviņu un mātīšu agresijas, kas centās iekarot arvien vairāk faktiski nevienam nevajadzīgās teritorijas. Mātītes atraidīja visus pēc kārtas, visādi pretojoties tam, lai vairotos.
Stadijā D sāka veidoties arī jauna peļu tēviņu grupa, ko nosauca par "skaistuļiem". Šīs peles praktizēja homoseksuālismu, tikai ēda, dzēra, gulēja un tīrīja savu kažoku. Tām neviens neuzbruka, bet arī pašas tās nekādu aktivitāti neizrādīja, necīnījās ne par mātītēm, ne par teritoriju. Drīz peļu "paradīzē" vairākums iedzīvotāju bija "skaistuļi" jeb dzīvnieki-homoseksuāļi un tālajos stūros vientuļās un neatkarīgās mātītes, kas nevēlējās vairoties.
Kolonijas gals
Stadijas D sākuma brīdī peļu vidējais vecums bija 776 dienas, kas par 200 dienām pārsniedza augšējo reproduktīvā vecuma robežu. Jauno peļu mirstība sasniedza 100 procentus, bet grūsno mātīšu skaits tuvojās nullei. Neraugoties uz barības pārpilnību, zēla kanibālisms, tēviņi praktizēja homoseksuālismu, bet dažas grūsnas palikušās mātītes atteicās audzināt mazuļus un vienkārši nogalināja tos. Eksperimenta 1780. dienā nomira pēdējais "paradīzes" iemītnieks.
Neilgi pirms tik bēdīgā gala Džons Kelhūns paņēma no kolonijas dažas tēviņu "skaistuļu" un vientuļo un neatkarīgo mātīšu grupas un pārcēla peles uz citu "paradīzi" ar tikpat ideāliem eksistences apstākļiem kā iepriekš, turklāt tur bija vēl vairāk vietas. Zinātnieki cerēja, ka peles, nokļuvušas neapdzīvotā teritorijā, sāks uzvesties kā pirmie ieceļotāji, tas ir, sāks aktīvi vairoties. Taču brīnums nenotika – "skaistuļi" un vientuļās mātītes atteicās no ģimenes veidošanas un drīz vien nomira no vecuma.
Divas nāves
Pēc eksperimenta rezultātiem Džons Kelhūns izveidoja divu nāvju teoriju. Pirmā nāve bija garīgā nāve, kad, neraugoties uz neierobežotiem resursiem, jaunie nespēj atrast sev vietu dzīvē. "Skaistuļi" – tēviņi un vientuļās, neatkarīgās mātītes, pēc Kelhūna domām, bija tieša cilvēku analoģija, kuri, dzīvojot bez spiediena un stresa, vienkārši atsakās no savas sugas turpināšanas. Tādi cilvēki savu dzīvi velta rutīnas darbu veikšanai un vienkāršai eksistencei, kas sastāv vienīgi no sevis sakopšanas.
Vēl vairāk, uz visiem laikiem atteikušies no cīņas par jebko, "skaistuļi" ātri vien zaudē jebkādas spējas uz spēcīgu rīcību, tas ir, pārstāj būt vīrieši tiešā un pārnestā šā vārda nozīmē. Bet pēc gara nāves fiziskā nāve ir neizbēgama un iestājas ļoti ātri.
Lasot portālā "Delfi.lv" rakstu un vērojot attēlus, kā jaunatne atzīmē Ziemassvētkus civilizētajā Lielbritānijā, vai nesen, esot komandējumā Londonā un pie viesnīcas redzot uz trotuāra guļošu, līdz nemaņai piedzērušos meiteni līgavas kleitā, tas man izraisīja asociācijas ar iepriekš aprakstīto eksperimentu. Cilvēkiem ir jādomā par dzīves galvenajām vērtībām – par tradicionālo ģimeni un bērniem.
Laimīgu un veiksmīgu jauno gadu!