Neiztirzājot detaļas, uzreiz varu teikt, ka izrāde jāredz visiem, kurus moka aizspriedumi, bailes un noraidījums pret visu svešo. Ne jau tikai tāpēc, lai sevi nomierinātu, bet vairāk tāpēc, lai paskatītos uz sevi no malas. Mēs esam raduši noliegt visu, kas mums nav pazīstams, un paši sevi uzskatīt par pareizajiem. "Emmijas laime" simboliski parāda, ka laimei ir dažādas formas. Kura ir tā pareizā? Par to jādomā gan izrādes laikā, gan vēl ilgi pēc tās. Un pareizās atbildes tik un tā nebūs.
Mēdz teikt – ja par izrādi domā vēl nākamajā dienā, tā bijusi laba. Es domāju gan nākamajā, gan aiznākamajā. To saku ne jau tāpēc, lai tikai slavētu izrādi, bet gan atzītu, ka mums, eiropiešiem, ir jādomā. Jādomā, pirms ieslīgt pašapmierinātībā un ļaut aizspriedumiem grauzt dvēseli.
Jāatzīst, Māra Ķimele un izrādes veidotāji ļoti centušies pateikt priekšā, ko mums domāt, – gan fona informācija, gan mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi nemitīgi "atver acis". Un, jāatzīst, sajūtas nav patīkamas.
Redzam gan vietējo berlīnieti, kurš met zemē visu, kas paliek pāri no maltītes, gan Merkeli, kura taisa selfijus ar imigrantiem, tankus, kas apšauda pilsētas, bēgļus, kuri iekārto mitekli nometnē... Aktieru spēle un fona signāli uzbur arī reālu Eiropas pilsētas ainu. Jāatzīst gan, ka nepatīkamu. Pieķēru sevi, ka brīžam savelku uzacis, brīžam aizklāju ar plaukstu muti, lai skaļi neiesauktos: "Ak, šausmas!", brīžam vēroju, kā notiekošo uztver publika.
Mazliet paverot priekškaru, varu atklāt, ka izrāde ir par gados vecākas sievietes mīlestību pret krietni jaunāku puisi. Varētu domāt, kas gan tur neparasts, bet šī sieviete ir vāciete (Eiropa), jaunais puisis – marokānis (arābu pasaule).
Lai gan režisore atklāj, ka Emmija simbolizē Eiropu kā vecu organismu, nav viegli vērot šā pāra attiecības tik tuvu. Lai gan katra epizode jāuztver kā alegorija par Eiropas un arābu pasaules attiecībām, izrādes laikā nepamet cerība, ka tā ir par īstu mīlestību bez aizspriedumiem.
Bet kā ir patiesībā? Iesaku noskatīties izrādi un pašiem domāt.