Un lika atcerēties jautājumu, ko uzdevu sev, kad 18. novembrī vējā un lietū staipīju kaklu, lai ļaužu pārpildītajā 11. novembra krastmalā redzētu militāro parādi. Redzēt neko nevarēja, tikai dzirdēt prezidenta uzrunu un divu metru diametrā stāvošās draugu ģimenes himnas dziedāšanu pilnā balsī.
Tālāko stāvētāju balsis diemžēl nesadzirdēju, vien vēroju, ka nekustās mute ne puisēnam pirmklasnieka vecumā, ne viņa tētim ar cepuri galvā. Toties puisēns ar lielu interesi vēroja mūsu kompānijas meitenes – divas piecgadnieces un divas pusaudzes, kuras nesajauca nevienu himnas vārdu.
Bet turpināšu domu par izvēli – sēdēt mājās vai mirkt lietū starp tūkstošiem tautiešu. Šo jautājumu sev un vīram (kurš nebija blakus parādes laikā, jo tajā soļoja) atkal uzdevu 18. novembra vakarā, kad Brīvības pieminekļa laukums bija ļaužu pārpildīts un mīcījāmies starp vairākiem desmitiem tūkstošu salūta vērotāju.
Gan parādi, gan koncertu, gan salūtu ērtāk un siltāk būtu vērot dīvānā ar siltas tējas krūzi vai vīna glāzi rokā un iedegtām svecēm sarkanbaltsarkanā krāsā. Bet kas ir tas maģiskais spēks, kas liek astoņdesmit gadus vecam senioru pārim un jaunai ģimenei ar bērnu ratiņiem spiesties ļaužu pūlī, lai to visu vērotu klātienē?
Žēl, ka nepajautāju ne tam tēvam, kurš nedziedāja himnu, ne tam sirmajam pārim, kas, uzcirtušies svētku drānās, centās izvairīties no notriekšanas, kad spiedās atpakaļ Vecrīgā pēc salūta. Šo jautājumu nejautāju arī draugu ģimenēm, ar kurām jau vismaz 10 gadus bez liekām diskusijām staipām kaklus militārās parādes laikā un salstam, vērojot salūtu.
Domāju, tā ir kopā būšanas enerģija, vēlme pēc sajūtas, ka esam daudz un varam būt vienoti. Vai tas, ko novembra sākumā intervijā man teica Zemessardzes komandieris Ainārs Ozoliņš, kad jautāju, kāpēc ļaudis nāk skatīties militārās parādes, – "Domāju, viņi nāk pārliecināties par savas valsts simboliem un identitāti. Katrai valstij ir simboli – karogs, himna, karavīri. Parādē tie visi ir, un tas dod identitātes pārliecību."
Atbildot uz tvitera ierakstu par piketu pie Saeimas, varētu teikt – jā, neesam spējīgi iziet ielās tad, kad tas nav saistīts ar svētkiem, bet tomēr gribu domāt, ka protestētāju skaits bija tik mazs, jo "kādam taču jāstrādā". Un mikrouzņēmumiem jo īpaši.
Laiks steidzas, un šo svētdien aizdegsim pirmo svecīti Adventa vainagā. Katram šis laiks nozīmē ko citu: dažam pārdomas par paveikto, kādam – par turpmākajiem plāniem, vēl kāds pamanās šo laiku pavadīt lielā steigā. Tomēr šis ir gaidīšanas laiks, miera, klusuma un brīnumu laiks.
Pašam Adventa vainagam ir dziļa nozīme – tā apaļais veidols simbolizē mūžību. Tāpat katra svece vainagā atbild par savu sajūtu: pirmā ir cerība, otrā ietver aicinājumu, trešā simbolizē prieku, bet ceturtā – mīlestību. Lai mums visiem šajā gaidīšanas laikā daudz mīlestības un prieka, lai nezūd cerība un izdodas atrast savu aicinājumu!