Demokrātiskā pasaule nedrīkst palikt vienaldzīga pret šo nežēlību, kas labi redzama arī attēlos, ko uzņēmuši daži no dzīvi palikušajiem lieciniekiem. Tie ir attēli, kuros redzami sadragāti mirušu bērnu ķermeņi; ievainotie, kuriem medikamentu trūkuma dēļ amputēti locekļi; izmisuši ārsti, kuri paši ir stipri savainoti; brīvprātīgie, kas nogalināti, drupās meklējot izdzīvojušos; izdzīvojušie, kas savainoti tik stipri, ka drīz atvadīsies no dzīves; sievietes, kas nogalinātas bumbvedēju uzlidojumā, stāvot rindā pēc maizes vai piena, – gluži kā Sarajevā pirms 24 gadiem.
Mums jānoslāpē dūmu un uguns strēles. Mums jāizklīdina gāzes mākoņi, ko rada slepkavu nepieredzēti attīstītie ieroči. Mums jāiejaucas tāpēc, ka mēs to spējam.
Un mēs to spējam tāpēc, ka tie, kuri vainojami pie šī slaktiņa, pie šiem kara noziegumiem, neslēpjas. Viņi nedara neko, lai slēptu savas darbības. Mēs zinām, kas viņi ir.
Es, protams, domāju Damaskas režīmu, ar kuru jau sen vajadzēja tikt galā, tāpat kā tas tika darīts ar Muamara Kadafi režīmu. Es domāju arī šī režīma irāņu un, galvenais, krievu sponsorus. Piecus gadus viņi ir sistemātiski bloķējuši visus ANO centienus risināt situāciju. Ir dokumentāri pierādīti gadījumi, kad Krievijas lidmašīnas atklāti piedalījušās Asada masīvajās militārajās kampaņās pret civiliedzīvotājiem. Šķiet, ka Krievijas mērķis ir pielietot Sīrijā tādu pašu politiku kā Čečenijā, proti, "iebāzt tualetes podā" tos, ko Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs melīgi sauc par "teroristiem".
Ņemot vērā šos faktus, neatliek vietas šaubām par to, vai mums ir jārīkojas vai ne.
Taču, tā kā ASV ieņēmusi tādu pašu pozīciju kā pirms trim gadiem, kad prezidents Baraks Obama nolēma nesodīt Asadu par ķīmisko ieroču lietošanu (tādējādi pārkāpjot pats savu sarkano līniju), baidos, ka šobrīd atbildība jāuzņemas Eiropai.
Izvēle ir mūsu. Mēs Eiropā varam novilkt savu sarkano līniju un brīdināt Krieviju – ja tā tiks pārkāpta, mēs palielināsim sankcijas pret to kā valsti, kas līdzatbildīga notikumos Sīrijā. Tāpat mēs nekavējoties varam uzņemties iniciatīvu un izveidot forumu sarunām, līdzīgu "Normandijas formātam", ko pirms diviem gadiem saistībā ar notikumiem Ukrainā veiksmīgi vadīja Francijas prezidents Fransuā Olands un Vācijas kanclere Angela Merkele. Tādējādi varam likt agresoram nomierināties. Vai arī varam nedarīt neko un piedzīvot vēl vienu Sarajevu. Tādā gadījumā mēs ne tikai kritīsim kaunā, bet arī palielināsim visu pastāvošo draudu līmeni, sākot jau ar bēgļu plūsmas palielināšanos, kas spiesti pamest Sīriju lielā mērā tāpēc, ka demokrātiskā pasaule neiejaucas tur notiekošajā.
Te nu mēs esam: Haleba ir drupās un pasaules pamesta, un tas ir pierādījums mūsu nevarībai, mūsu kapitulācijai rupja spēka priekšā. Haleba vairs nekliedz, tā lēnām mirst un nolād Rietumus. Vai Eiropa padosies vai arī saņemsies, pacels galvu un darīs, kas tai jādara?
Ja Eiropa nevar vai negrib atbildēt uz šo jautājumu, visi pārējie jautājumi un esošās krīzes var kļūt nenozīmīgas.
Tulkojusi Marta Dzintare
Copyright: Project Syndicate, 2016 – The Judgment of Aleppo