Ne tikai lai baudītu mākslu. Lai atbildētu. Kaut vai pašam sev. Jo jautājums nav filozofisks, bet ļoti praktisks. Ko esam gatavi darīt, lai pastāvētu?
Ja nu ir kāds, kurš vēl nezina, tad Velbeka darba pamatā ir utopisks stāsts par 2022. gada Franciju, kuru līdz nepazīšanai izmaina demokrātiskas vēlēšanas, kā rezultātā varu iegūst musulmaņu partija. Viss liecina par to, ka šīs pārmaiņas iezīmē pavisam citu nākotnes Eiropu, no kuras pamazām jāizdziest tai sabiedriskajai kārtībai, pie kuras bijām pieraduši.
Darbs nav par islāma draudiem. Drīzāk tas ir mēģinājums ar lieliem un trekniem burtiem norādīt uz grūti apstrīdamām kopsakarībām. Sabiedrība, kuras prioritātes nav vērstas uz turpināšanos, neizbēgami atdod vietu pēctecības gribā stiprākām kultūrām. Kreiso liberāļu, kosmopolītu, feministu, materiālistu, ateistu un līdzīgu idejisko strāvojumu ilgstošā dominance rietumu politiskajā elitē, medijos, izglītības iestādēs un citās sabiedriskās domas citadelēs draud padarīt Eiropu pretoties nespējīgu.
Kurš pie šāda scenārija ieņemtu kādreiz varenās rietumu civilizācijas vietu, ir savā ziņā otršķirīgs jautājums. Svarīgākais jautājums – kas ar mums ir noticis un vai vēl ir atpakaļceļš.
Manuprāt, ļoti nebūtiski ir tērēt telpu diskusijām par Velbeka scenārija praktisko izpildījumu – vai tiešām jau 2022. gadā? Vai Francijā? Vai demokrātiski? Vai vardarbīgi? Utt. Tam nav nozīmes.
Nozīme ir saprast, kuri elementi mūsu sistēmā ved uz pašiznīcināšanos. Pašiznīcinās tā sistēma, kas ir vērsta nevis uz kuplām ģimenēm, bet izmisuma pilnu vientulības skrējienu bezjēdzīgā vāveres ritenī pēc viegli gaistošām baudām, konkurējot paaudzēm, konkurējot dzimumiem, konkurējot varai un tautai... Izlutināti un cīnīties nespējīgi, egoistiski vīrieši, nesievišķīgas karjeristes sievietes, izirušās ģimenes, maz bērnu un cilvēku atsvešinātība no savas tautas saknēm – tie var izrādīties simptomi arī mūsu civilizācijas nāvīgai slimībai.
Kategoriski nepiekrītu tiem, kurus izrāde ietekmējusi eiroskepticisma virzienā. Latvija ir Eiropa. Ar to varam pamatoti lepoties. Latvijai ir tiesības un atbildība teikt savu vārdu par to, kādai būt rītdienas Eiropai, ne mazāka kā kreiso liberāļu grupām, kas taisnā ceļā ved uz pakļaušanos slimības priekšā.
Un mūsu atbildība sākas no pašu mājām. Kādi būsim Latvijā? Vai sapratīsim notikumu plašāko jēgu? Vai atbalstīsim demogrāfiju un vai izglītības sistēmu būvēsim uz pārbaudītu vērtību pamatiem? Vai pratīsim novērtēt fantastisko senču dāvanu, ko sauc par Latvijas valsti, un sūtīt ratā visus, kas apšauba šīs dāvanas nodošanu tālāk mūsu bērniem? Kādu izvēli mēs izdarīsim lielo izaicinājumu priekšā – pakļauties vai cīnīties...?