Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Uz šā fona līdzekļi, kurus dažādiem nelieliem atbalsta pasākumiem novirzīs Saeimas deputāti, ir pietiekami simboliski – pēc dažādām ziņām spriežot, ne vairāk kā pārdesmit miljonu. To skaitā daži miljoni, kurus tautā dēvē par deputātu kvotām. Tieši šis it kā sīkums budžeta pieņemšanas laikā bieži vien kļūst par medijos apspriestāko tā sastāvdaļu.

Kāpēc šāds apzīmējums – deputātu kvotas? Lai to saprastu, jāzina, kā budžets top kopumā. Lai budžetu pieņemtu, valdībai jāvienojas par zināmu kompromisu starp katras partijas un dažādu interešu grupu atbildības sfērām. Parasti ar budžetu kopumā apmierināta ir reti kura partija, pat tās, kuras par to balso. Izņēmums varētu būt premjera un finanšu ministra pārstāvētā partija, kam budžeta veidošanā ir salīdzinoši lielākā teikšana. Pārējiem valdības partneriem jākoncentrējas uz ierobežotāku mērķu apjomu, sak', gribēsi par daudz, vari palikt bez nekā!

Kad lielie kompromisi panākti un budžets no Ministru kabineta nonāk Saeimā, deputātiem ir iespējas tajā viest zināmas izmaiņas. Lai šīs izmaiņas nesagrautu visu iepriekš izstrādāto sistēmu, tām tiek rezervēts noteikts līdzekļu daudzums, bet Saeimas vairākumu veidojošajām valdības partijām jāparūpējas, lai balsotāju "dāsnums" noteiktos griestus nepārsniegtu.

Priekšlikumus budžeta izmaiņās var iesniegt jebkurš Saeimas deputāts. Parasti priekšlikumi tiek iesniegti tik bagātīgi, ka, tos visus apstiprinot balsojumā, valstij nāktos atrast vēl otru astoņu miljardu budžetu. Varbūt mazliet pārspīlēju, bet tikai mazliet. Katrā gadījumā vēlmes neskaitāmas reizes pārsniedz iespējas.

Ir tikai likumsakarīgi, ka par šo stipri ierobežoto līdzekļu izlietojumu katrai partijai ir savs viedoklis. Un, lai finiša taisnē nezaudētu vajadzīgā deputātu vairākuma atbalstu, jautājumu risina matemātiski, proti, nelielu daļu līdzekļu atvēl opozīcijas priekšlikumiem, pārējo pēc noteiktas formulas sadala valdošo partiju ieceru īstenošanai. Tās tad arī ir šīs tā sauktās deputātu kvotas.

Šī nauda nenonāk ne pie deputātiem, ne partijām, bet tādiem pašiem atbalsta pasākumiem kā pārējā budžetā. Atšķiras tikai lemšanas kārtība.

"Deputātu kvotas" kritizētas tāpēc, ka līdzekļu sadalījums izriet no partiju simpātijām un ļoti subjektīvas nostājas. Tā, piemēram, kino nozares pārstāvji pirms pāris gadiem protestēja, ka parasti mākslas darbu veidotājiem atbalsts jāmeklē konkursos, bet filmas "Dvēseļu putenis" uzņemšana tika atbalstīta no deputātu puses, kā saka, pa tiešo. Līdzīgi ar dažādiem muzejiem, biedrībām, izglītības iestādēm... "Kvotu" atbalstītāji atbild, ka tā ir iespēja atbalstīt dažādas vēlētājiem svarīgas lietas, kuras dažādu, bieži vien birokrātisku, iemeslu dēļ vispārējā kārtībā valsts atbalstu nav guvušas.

Lai kāda būtu attieksme pret "deputātu kvotām", nevar noliegt, ka to rezultātā valstī īstenoti ļoti daudzi apsveicami pasākumi, kas citādi, visticamāk, nebūtu notikuši. Gadu no gada atbalstu šajā budžeta posmā saņem nacionālie karavīri, partizāni, politiski represētie, Mazpulku organizācija, Lestenes baznīca, Likteņdārzs, biedrības, kas rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām, un daudzi citi.

Vai pareizais ceļš būtu liegt iespējas Saeimai budžetu papildināt? Domāju, ka ne. Subjektīvs atbalsts, visticamāk, saglabātos tik un tā, bet tas būtu nemanāmi iestrādāts ministriju līmenī, līdz ar to sabiedrībai grūtāk izvērtējams. Pašreizējā kārtībā ikviens priekšlikumu tabulā var uzzināt, kam viņa iecienītā partija rosinājusi palielināt atbalstu un kāds bijis balsojums. Subjektīvisms nav tā sliktākā lieta politikā, ja vien tā nāk komplektā ar atklātību un spēju par savām izvēlēm atbildēt.