– Nesen jūsu vadītā Latvijas Ekonomistu asociācija rīkoja starptautisku konferenci "Ekonomikas teorijas loma tautsaimniecībā, vadībzinībās, finansēs un uzņēmējdarbībā". Kādas ir galvenās atziņas?
– Ekonomistu izglītošana Latvijā ir nonākusi līdz katastrofai un kraham. Sabiedrībā valda viedoklis, ka katru gadu universitātēs tiek sagatavots milzum daudz ekonomistu, taču patiesībā tas tā nav.
Ekonomistus tikpat kā negatavo. Un diemžēl tas ir attiecināms uz visu augstākās izglītības sistēmu. Patiesība ir tāda, ka Latvijā ir ļoti maz ekonomikas studentu, bet ir ļoti daudz to, kuri studē tā sauktās vadības zinības. Taču vadības zinības galīgi nav tas pats, kas ekonomikas zinības. Pēdējo divdesmit gadus laikā šī sistēma ir kļuvusi par pūzni, kurš grauj augstāko izglītību. Slimnīcās mirst cilvēki, lielveikalos iebrūk jumti... Tā visa ir mūsu izglītības sistēmas vaina.
– Bet jūs jau nerunājāt tikai par izglītību...
– Svarīga konferences atziņa ir arī par institūciju lomu ekonomikā. Reizēm cilvēki pārprot to, kas tās institūcijas tādas ir. Vienotas skaidras definīcijas nav, bet būtībā institūcijas ir gan valsts veidotās sistēmas, kā, piemēram, likumi, gan arī sabiedrības veidotās sistēmas, kā, piemēram, tikumi. Likumi, tikumi un netikumi. Izturēšanās principu kopums, kas nosaka mūsu rīcību. Tās ir tradīcijas un paražas. Piemēram, ceļu satiksmes noteikumi, kurus visi ievēro. Neoklasiskā ekonomika uzskata, ka cilvēks vienmēr izturas racionāli. Bet, paldies Dievam, cilvēks ne vienmēr izturas racionāli! Viņa rīcību ļoti bieži nosaka šīs paražas jeb tikumi, kas var būt arī iracionāli. Un tas palīdz sabalansēt sabiedrības un indivīda intereses.
Ādams Smits teicis, ka pastāv neredzamā tirgus roka, kas visu sakārtos. Tā tas arī ir, bet te ir viena nianse. Smits atrunā, ka šī roka darbojas tikai noteiktos apstākļos, proti, tikumīgā sabiedrībā. Tirgus tiešām ir tas, kas sabalansē sabiedrības un indivīda intereses, taču tikai tad, ja sabiedrība ir tikumīga. Ja tajā tiek ievēroti 10 baušļi. Un, ņemot vērā faktu, ka mūsu sabiedrības nav tikumīgas, šo institūciju loma ekonomikā ir ļoti liela.
– Kas šobrīd pasaulē notiek ar valsts lomu ekonomikā?
– Valsts lomu ekonomikā būtu absurdi noliegt, jo tāds tīrs brīvais tirgus jau nekur pasaulē patiesībā nepastāv. Visi šie globalizācijas procesi nevarētu notikt bez ļoti lielas valsts iejaukšanās. Kaut vai eksporta tiešā vai netiešā subsidēšana, kas notiek visās pasaules valstīs. Ir milzum daudz neredzamo diedziņu, ar kuriem valsts regulē ekonomiku. Un te jāuzsver, ka neoliberālisms un liberālisms ir divas pilnīgi atšķirīgas, pilnīgi pretējas lietas. Un tiešām – mans viedoklis sakrīt ar liberāļa Ādama Smita viedokli. Ja sabiedrība ir tikumīga, valsts loma ekonomikā ir minimāla. Bet netikumīgā sabiedrībā, kurā cilvēki zog, melo un dod nepatiesas liecības, valstij būtu ekonomikā jāiejaucas, tās lomai būtu jābūt lielākai.
– No tā savukārt izriet nākamais jautājums: kas tad vispār ir valsts?
– Valsts ir cilvēki. Un no kurienes tad lai rodas tikumīga valsts, ja nav tikumīgas sabiedrības? Vienīgais ceļš ir tikumīga sabiedrība. Pavasarī man bija ļoti interesantas sarunas ar profesoriem no Luksemburgas un Norvēģijas. Abās šajās valstīs, pēc statistikas, ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Un viņi skaidroja, ka galvenais nosacījums ir, lai cilvēki ticētu cits citam. Valsts nekad nebūs labklājīga, ja cilvēki cits citam neticēs. Un abās valstīs cilvēki, izejot no mājas, pat neslēdz durvis ciet. Labi, Norvēģijā, Oslo, protams, ir savādāk, bet laukos tas joprojām darbojas. Arī Dānijā laukos tas tā notiek, un nevienam prātā neienāk zagt. Tā arī ir tā tikumīgā sabiedrība, – nezagt ir tikums, uzticēties ir tikums. Ticība cits citam ir tad, ja cilvēkiem ir kopīgas institūcijas, vērtības un tikumi.
– Vai nav tā, ka globalizācija iet uz beigām, ko spilgti pierāda arī tas, ka lielās kompānijas pārceļ savas ražotnes atpakaļ uz mītnes valstīm?
– Tieši tā, tieši tā! Cilvēki sāk saprast, ka mēs dzīvojam sliktāk, nevis labāk. Latvijā vēl valda uzskats, ka labklājību mēra pēc iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Citur pasaulē neviens jau sen tā vairs nedomā. Tas ir tikai viens no faktoriem. Otrs, ne mazāk būtisks, faktors ir vide, kurā mēs dzīvojam. Ja mums visiem būs lielas algas, bet būs bail iziet uz ielas, jo tur mūs aplaupīs un noslepkavos, daba būs totāli piesārņota, diez vai būsim labklājīga sabiedrība.
Piemēram, ASV kopš Otrā pasaules kara iekšzemes kopprodukts ir pieaudzis trīs reizes, taču sabiedrība sevi par vislabklājīgāko uzskatīja 1956. gadā. Kopš tā laika šis rādītājs gājis uz leju. Secinājums ir viens – vide degradējas, un cilvēki aizvien vairāk to sāk just. Visu valstu sabiedrības intuitīvi jūt, ka vajadzīgas pārmaiņas.
– Kādām būtu jābūt šīm pārmaiņām?
– Tādu ģēniju laikam pasaulē pagaidām nav, kas to varētu izstāstīt un pateikt. Taču nekas tā neapdraud ekonomikas izaugsmi kā tāda mērķa izvirzīšana. Latvija ar to ļoti grēko.
– Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir Latvijas ekonomiskā situācija? Mēs esam krīzē, stāvam uz vietas vai viss nav nemaz tik slikti?
– Manipulējot ar skaitļiem, es varētu pierādīt jebkuru scenāriju – gan to, ka ir ļoti labi, gan to, ka ir ļoti slikti. Bet, ja runājam objektīvi, jāskatās uz apstākļu kopumu. Tas nav tik vienkārši. Ienākumi mums ir zemi, bet, piemēram, vide salīdzinoši laba. Rīga ir viena no kriminogēnajā ziņā drošākajām Eiropas galvaspilsētām, arī dabas vides ziņā mums viss ir kārtībā. Bet kāpēc Latvijā trīs gadus pēc kārtas bija vislielākais iekšzemes kopprodukta pieaugums? Tāpēc, ka mums pirms tam bija vislielākais kritums. Ja ekonomika nokrīt par 20 procentiem, tad, protams, ka gaidāms kāpums. Mēs tagad esam atgriezušies pirmskrīzes līmenī, un tālāk redzēs, vai vēl augsim.
Mans subjektīvais vērtējums ir tāds, ka dabas vide Latvijā ir kļuvusi labāka nekā padomju laikos, sociālā vide – mazliet sliktāka. Bet problēma ir tā, ka cilvēkiem melo, runā ar viņiem nesaprotamā valodā. Un cilvēki nesaprot, ko elite viņiem saka. Cilvēki vairs nevar to izturēt. Līdz ar to rodas problēmas arī ekonomikā. Taču vienlaikus – salīdzinot ar to, kā cilvēki dzīvo citur pasaulē, mēs tomēr esam tas zelta miljards. Pagriez krānu – tek tīrs, silts ūdens. Uz ielas nav noziedzības. Mums ir tiešām laba vide.
– Vai Latvijas tautsaimniecība ir latviešu rokās?
– Protams, ka ne! Kam pieder Jūrmala? Jau sen ārvalstniekiem. Rīgā drīz būs līdzīgi. Arī laukos zemnieki īrē zemi no ārvalstniekiem.
– Vai valsts to var kaut kā ietekmēt?
– Protams, ka var. Taču ir cits jautājums, proti, šī valsts to negrib darīt. Piemēram, Slovēnijā ārzemniekiem zemi pārdod tikai pie konkrētiem nosacījumiem. Latvijā, kad gribēja to izdarīt, cilvēki paši bija sašutuši, ka viņiem neļauj izpārdot Latviju... Lai gan valdībai būtu jāmeklē ceļi, kā uzlikt ierobežojumus ārvalstu kapitālam. Jānodarbojas ar protekcionisma politiku, ko šobrīd iespējams izdarīt tikai slēptā veidā.
– Kādēļ ārvalstu investīcijas ne vienmēr ir kaut kas labs?
– Jebkurai lietai ir savas labās un sliktās puses. Bet kopumā – ja ārvalstu investīcija ir vienkārši kaut kāda spekulācija ar nekustamajiem īpašumiem, tad mums no tā nekāda labuma nav. Valstī ienāk nauda? Nauda neatkarīgā valstī nav labums. Nauda ir labumu sadales līdzeklis. Šādas spekulācijas būtu jāierobežo. Tāpat jaunas rūpnīcas uzcelšana ne vienmēr nāk par labu ekonomikai. Laukos jā, taču ne Rīgā vai Jūrmalā.
Piemēram, kad ārzemnieks uzceļ fabriku, strādnieki visbiežāk aizemigrē no vietējā uzņēmēja ražotnes uz jauno ražotni, un rezultātā vietējais paliek bez darbaspēka. Un patiesībā nekādas jaunas darbavietas nav radītas, jo vecajā vietā nav, kas strādā, un ir jāieved ārzemju darbaspēks. Darbavietas un ārzemju investīcijas ir vajadzīgas vietās, no kurām cilvēki brauc prom. Ja ārvalstu investori savas fabrikas būvē tādās vietās, tad es esmu par. Turklāt to jau var regulēt tā, ka, dodot kādu atlaidi, vienojas, ka viņš uzbūvē infrastruktūras objektu, kuru var lietot visi. Vai arī vienoties, ka investors iet uz laukiem, bet publisko infrastruktūru izbūvēt par valsts naudu.
Labs piemērs te ir "Stockmann" veikals Rīgā – viņiem par saviem līdzekļiem bija jāizbūvē pazemes tunelis pie stacijas, viņi to izdarīja, un šo tuneli lietos vēl mūsu mazbērni. Tādi ārvalstu investori, ne primitīvi spekulanti, mums ir vajadzīgi!
