Igaunijas slimokase, kas patiesībā ir mūsu Nacionālā veselības dienesta līdzinieks, kolektīvo līgumu slēdz ar Igaunijas Ārstu biedrību, nevis nododas nesaprotamām trīspusējām sarunām. Iepriekšējais līgums noslēgts uz diviem gadiem un šoruden beigsies, jauno neizdodas noslēgt, tas ārstus dara bažīgus. Igaunijas slimokasei ir 33 miljonu zaudējumi, kas liek šai institūcijai meklēt dažādus taupības variantus.
Klasiskā formā tas izpaužas tā, ka ārstam ir zināma pacientu kvota, par šīs kvotas pārtēriņu maksā ar koeficientu 0,7 vai pat 0,3. Pēc igauņu ārstu domām, slimokase pārāk daudz no slimokases naudas tērējot slimnīcu remontiem, dzelžiem un nejēdzīgai e-veselībai.
Igaunijā strauji turpina optimizēt stacionāro un ambulatoro palīdzību. Ārstus tas satrauc, īpaši jaunā sistēma, kad slimokase nemaksā pediatram, kardiologam, reimatologam mazākās pilsētās, bet šīs specialitātes ir tikai četrās Igaunijas lielpilsētās – Tallinā, Tartu, Pērnavā un Narvā, bet turienes speciālisti drīkst braukt konsultēt uz mazpilsētām. Pašlaik Valgas pediatrs formāli strādā Tartu, bet patiesībā katru dienu konsultē Valgā.
Tātad streiks notiek no 9.00 līdz 10.00. Man nudien nav vēlmes traukties uz Tallinu vai Tartu, tāpēc laipni piekrītu atbalstīt kaimiņu streiku Valgā. Slimnīcas plašajā foajē sapulcējušies igauņu kolēģi un karsti diskutē, pacientu tikpat kā nav – mierīgi sēž ārā mašīnās vai uz soliņiem, gaida. Slimnīcas ārstu biedrības līdere kolēģe manos gados Valli Ramma (attēlā) izlikusi lielus plakātus ar skaidrojumiem pacientiem, viņai rokās vidēja izmēra Igaunijas karogs, sejā satraukums un pienākuma apziņa.
Pirms septiņiem gadiem Igaunijas ārsti streikoja 25 dienas, valdība ļoti piekāpās, taču ne visu solīto izpildīja. Vidējā ārsta alga Igaunijā ir 2200 eiro mēnesī. Minimālā stundas likme ārstam 10 eiro, māsai – 6, sanitāram – 4. Taču provincē ārstu trūkums ir ļoti jūtams, īpaši trūkstot ginekologu, acu ārstu un anesteziologu.
Valgas slimnīcā strādā arī trīs latviešu ārsti un piecas māsas. Parunājos ar kolēģi radioloģi Daci Zēbergu. Viņa igauņu valodu saprotot itin labi, taču runāt lāgā neesot iemācījusies. Visus dokumentus un aprakstus gan rakstot igauniski.
Mēģinu noskaidrot igauņu kolēģu attieksmi pret viņu veselības un darba lietu ministru Jevgēņiju Osinovski, kurš ir Latvijas dzelzceļniekiem un KNAB labi pazīstamā uzņēmēja Oļega Osinovska dēls. Par igauņu valodu jautājumu neesot – Jevgēņijs esot mācījies igauņu skolā, studējis igauņu valodā, un viņa valoda esot labāka nekā dažam labam igaunim. Svešvalodas arī gana labas. Uzņēmīgs un harismātisks. Tikai no medicīnas gan neko nezinot. Padomdevēji esot daži jauni ārsti, dažādu tautību.
Tādu īstu ticību ministram nudien kolēģu balsīs nedzirdēju. Valdībai kopumā uzticas un atbalsta. Un tomēr pārsteidzoša līdzība ar Latviju– pērn valsts mērogā ievērojami pieauguši izdevumi gan par darba nespējas lapām, gan par invaliditāti.
Pēc divām dienām būšot svarīgākā slimokases padomes sēde, kuru tad vadīšot ministrs. Ja tajā nekas nemainīsies valdības politikā, ārsti brīdinājuma streikus turpinās, bet gatavi atgriezties pie 2009. gada lielā streika atkārtojuma.
Man ir sajūta, ka Latvijas medicīnas darbinieku streiks tuvojas. Gluži vienkārši – mūsu veselības aprūpes finansējums ir vismaz divas reizes sliktāks nekā Igaunijā.