Pagājušajā sestdienā Dzintra Geka bija viena no pasažieriem "airBaltic" lidmašīnā, kas tehnisku iemeslu dēļ veica nosēšanos paaugstinātas drošības apstākļos starptautiskajā lidostā "Rīga". Dažas dienas iepriekš viņa sniedza interviju izdevumam "Kodols".
– Vai okupācijas sekas izjūtam vēl joprojām?
– Protams! Deportācijas un okupācija nebeidzās brīdī, kad Latvija kļuva brīva. Sekas būs jūtamas vēl divās trijās paaudzēs. Par to noteikti ir jārunā, jāskaidro. Pateikt, ka okupācija bija briesmīga, ka izsūtīšana bija šausmīga, – tas nozīmē nepateikt neko! Cilvēki tika izsūtīti ar vienu mērķi – iznīcināt un asimilēt. Vēl vairāk – tā bija apzināta latviešu tautas masveida iznīcināšana.
Jāizglīto jaunā paaudze, bērni. Piemēram, ebreju skolās ir izstrādāta īpaša mācību programma, kas jau pirmsskolas vecuma bērniem skaidro holokausta notikumus. Arī Latvijā vajadzētu ieviest ko līdzīgu. Šobrīd šis skaidrojums ir atkarīgs no katra vēstures skolotāja vēlmes runāt par pagātni un viņa sirdsapziņas. Bet kopīga tautas atmiņa un vēsture, tās apzināšanās ir neatņemama nacionālas valsts sastāvdaļa.
Neaizmirsīsim, ka deportācijās aizveda inteliģenci un arī zemniekus, kuri prata apsaimniekot lielas zemes platības. Tā bija sabiedrības daļa, kas mācēja būt saimnieki savā zemē. Un tas, protams, ir zaudējums ar tālejošām sekām jebkurai valstij.
– Šo traģisko notikumu skaidrošanu caur mākslu uztverat kā savu misiju?
– Es negribētu uzņemties misijas veicēja lomu. Esmu režisore. Mans tēvs bija politieslodzītais – Latvijas patriots, kuru notiesāja uz 25 gadiem. Mana mamma palika viena ar četriem bērniem. Sāku veidot filmas par deportāciju tēmu, jo mani interesēja tēva liktenis. Nebiju plānojusi, ka tas izvērtīsies tik ilgā un apjomīgā sabiedriskā darbā, pret kuru izjūtu milzīgu atbildību. Tas ir kļuvis par manu sirdsdarbu.
Kad 2000. gadā pirmo reizi devāmies uz Sibīriju, pat nenojautām, ka cilvēki nāks klāt, rakstīs vēstules un vēlēsies dalīties ar saviem stāstiem. Atceros, sastapām Modri Helvigu, kurš Sibīrijā bija apprecējies un izveidojis ģimeni. Viņš nebija runājis latviski gandrīz 20 gadu, bet, satiekot mūs, runāja tikai dzimtajā valodā. Modra meita bija pārsteigta, jo nezināja, ka tēvs prot latviešu valodu, ģimene sazinājās tikai krieviski. Modris teica: "Kaut neesmu runājis, bet domājis es vienmēr esmu tikai dzimtajā valodā." Šādu aizkustinošu, saviļņojošu un dziļi sāpīgu stāstu ir daudz, tāpēc vēlos, lai par tiem uzzina arī citi.
Man ir iedots ceļš, un es pa to eju. Paturu sirdī sava tēva vārdus: "Neskaties atpakaļ, ej tikai uz priekšu!"
– Šobrīd cilvēki Latviju pamet brīvprātīgi...
– Jā, tomēr mani novērojumi liecina, ka aizbraucējiem latviskuma saglabāšana svešumā ir kā garīgā maize, tā ir bagātība, ko neviens nevar atņemt. Reizēm patriotisms pamostas, dzīvojot ārpus dzimtenes.
Esmu daudz tikusies ar tā dēvētajiem mūsdienu ekonomiskajiem bēgļiem gan Īrijā, gan Anglijā, gan Gērnsijas salā. Protams, liela daļa šo cilvēku dzimteni pametuši materiālu apstākļu dēļ un Latvijā neatgriezīsies, kaut pašiem šķiet, ka tomēr pārbrauks mājās. Daļa cilvēku tā dēvētajos treknajos gados paņēmuši lielus kredītus un domā, kā ar tiem tikt galā. Strādā tālu prom no mājām un mēģina izdzīvot. Sākumā domājuši, ka aizbrauks uz gadu, diviem, bet diemžēl – gadi iet, un cilvēki neatgriežas.
– Vai ir cerības, ka šie cilvēki atgriezīsies?
– Cilvēki svešumā dibina ģimenes, laiž pasaulē bērnus. Taču tas nenozīmē, ka viņi nedomā par mājām vai ir tās aizmirsuši. Nevaru arī apgalvot, ka šie cilvēki Latvijai ir zuduši.
Situācijas nav viennozīmīgas. Piemēram, Gērnsijas salā runāju ar sievieti, kurai tur dzīvo visa ģimene, piedzimuši mazbērni. Viņa saka: kā es varu tagad atgriezties mājās, ja visi tuvinieki ir šeit? Dzirdot šos stāstus, nevaru aizbraucējus nosodīt vai pateikt, ka tev jādara tā un ne citādi. Nevaram kādam uzlikt zīmogu un viņa vietā izlemt, kā rīkoties.
Tajā pašā laikā Anglijā un Īrijā ir pietiekami daudz tādu cilvēku, kuri atrodas dzīves krustcelēs, kuriem vajadzētu pavisam nedaudz, lai atgrieztos mājās. Kādam varbūt vairs nav mājokļa, vēl kādam tie ir sadzīves apstākļi. Varbūt tā ir kaut neliela stabilitāte, ko cilvēki vēlētos arī šeit? Vajadzētu apzināt tieši šos cilvēkus, kuri tomēr vēl cer atgriezties. Jāuzklausa konkrēti dzīvesstāsti, nevis jādomā par globālām kampaņām.
Ar fondu "Sibīrijas bērni" esam palīdzējuši cilvēkiem atgriezties Latvijā, bet tas ir iespējams, tikai pilnībā iedziļinoties šā cilvēka vai ģimenes situācijā. Tas pats būtu attiecināms arī uz tautiešiem Īrijā... Tad tas varētu izdoties. Nevajag solījumus par mazākiem nodokļiem, jābūt ieinteresētībai cilvēku likteņos, tikai tad mēs drīkstam viņus aicināt atpakaļ.
Šim stāstam, protams, ir arī otra puse – jāpalīdz izdzīvot arī tiem latviešiem, kuri ir palikuši šeit, Latvijā. Ir bēdīgi, ja īsteni patrioti nevar ar godu aizvadīt savas dzīves pēdējos gadus.
– Vai, kontaktējoties ar tautiešiem Latvijā un svešumā, esat novērojusi kādas kopīgas iezīmes, ko varētu dēvēt par latvisko identitāti?
– Tas jāskatās konkrētā laika griezumā. Piemēram, Sibīrijā latviešus joprojām atceras kā strādīgus, izdarīgus, inteliģentus cilvēkus. Latviešu saimnieces krievietēm iemācīja lāpīt zeķes, šūt, iekopt dārzu. Krievietēm Sibīrijas sādžās bija pārsteigums, ka govs var dot arī vairāk par litru piena dienā, ja to padzirdina ar siltu ūdeni un kārtīgi pabaro.
Domāju, arī šodien latviešu kopīgā iezīme ir darba tikums, spēja adaptēties grūtos apstākļos, rast risinājumus un izdzīvot it kā bezizejas situācijās. To novēroju arī Anglijā un Īrijā, kur latviešu strādniekus uzskata par uzticamiem. Latvieši ir pacietīgi, varbūt tāpēc spējam izturēt grūtības, atrodoties sarežģītos apstākļos.
Man reizēm pārmet – kāpēc savās filmās neparādu to, ka arī latvieši bija nodevēji un nelieši, ne tikai upuri. Protams, vienmēr ir bijuši un būs tādi tautieši, kas nodod savējos. Bet, domāju, jāmēģina parādīt katras nācijas labākās īpašības, jārod iespējas, kā celt tautu, nevis tikai izcelt gaismā tos, par kuriem būtu jākaunas.
Mums ir ar ko lepoties! Savās filmās par Sibīriju esmu stāstījusi par cilvēkiem, kuri bija nomocīti, pakļauti verdzībai un iznīcībai, tomēr nezaudēja savas labākās īpašības un prata tās parādīt. Viņi nepazaudēja to, kas mūs padara par cilvēkiem. Par to ir jārunā, tas ir jāizceļ!
Kad sāku filmēt pirmos darbus par Sibīriju, bija kolēģi, kuri mani kaunināja, uzskatīja, ka tas nevienam nav vajadzīgs un neviens to neskatīsies. Patriotisms bija gandrīz vai lamu vārds.
– Un kā ir šodien?
– Situācija mainījusies uz labo pusi, tomēr Latvijā, manuprāt, nekad nav nopietni tikusi izstrādāta nacionālās politikas stratēģija. Tas ir būtisks trūkums.
Esmu ievērojusi, ka reizēm tie politiķi, kuri runā par dzimtenes mīlestību kā par vērtību, tiek izsmieti dažādos plašsaziņas līdzekļos, izceļot lietas, ko šie cilvēki izdarījuši nepareizi savā privātajā dzīvē. Tomēr šādi tiek noniecināta un iznīcināta labā ideja, kas tiek pausta, sajaucot to ar personālijām.
Savā dzīvē mēģinu īstenot principu – ikviens darbs jādara tā, lai tu un tava ģimene pēc tam varētu lepoties ar paveikto. Darīt savā zemē darbu pēc labākās sirdsapziņas – arī tas ir patriotisms.
– Vai latviešu un krievu attiecībās pie mums ir iespējams panāk kādus kompromisus?
– Neaizmirsīsim, ka izsūtīja arī krievus. Tā ir arī viņu vēstures daļa. Krievu skolām esam dāvinājuši "Sibīrijas bērnu" grāmatas un saņēmuši arī pozitīvas atsauksmes. Arī tā ir integrācija. Latvijā ir pietiekami daudz mūsu valstij lojālu krievu. Jārunā no cilvēka uz cilvēku, nevajag nostatīt vienu sabiedrības grupu pret otru.
Reiz Krievijā kopā ar filmēšanas grupu uzturējāmies kādā nelielā kalnu pilsētiņā. Tajā dzīvoja dažādu tautību pārstāvji, bet visi bija draudzīgi. Pilsētas mērs atklāja labās sadzīvošanas noslēpumu, proti, pilsētā iebraukt un izbraukt var tikai pa vienu ceļu. Un kurš gan gribēs sastrīdēties ar tiem, pie kuriem vēlreiz jāatgriežas, dodoties prom? Gluži kā anekdotē, bet varbūt mums Rīgā vajadzētu ko līdzīgu? (Smejas)
– Mākslinieks var kalpot kā vidutājs, lai izlīdzinātu šādas mentalitātes un vēstures izpratnes atšķirības?
– Domāju, ka tas ir viens no veidiem, kā rosināt dialogu. Bet, atzīšos, mēdzu būt skeptiska pret moderno mākslu, kas reizēm mēģina reducēt cilvēku tikai līdz kādu dziņu apkopojumam, aizmirstot par kaut ko cēlāku, piemēram, patriotismu, lepnumu par savu valsti.
Esmu dzirdējusi teicienu, ka māksla nedrīkst būt rīks kādas varas rokās, bet, no otras puses, arī māksla barojas no tā, kas notiek mums apkārt, no vides, no režīma, kurā dzīvojam. Tas, protams, nenozīmē, ka māksliniekam pilnībā jābūt kādas ideoloģijas varā, bet tas nenozīmē arī dzīvošanu ārpus realitātes. Ja mākslai nav saiknes ar reālo dzīvi, kādu pienesumu tā dod?