Nedēļa sākās Latvijas slavenākā režisora Alvja Hermaņa jaunākās izrādes "Pakļaušanās" zīmē. Dažiem tā patika, dažiem nepatika, neviennozīmīga bija arī kritikas reakcija, un tas viss ir normāli. Ar mākslu, turklāt pretrunīgu, tam tā arī vajadzētu būt. Tomēr apburošākais šajā stāstā bija kas cits.
Bija patiešām uzjautrinoši vērot par liberāļiem sevi dēvējošās sabiedrības daļas izturēšanos (protams, protams, ne visas, taču lielas daļas noteikti!). Izrādījās, ka cilvēki, kuri vienmēr principiāli iestājušies par vārda un izpausmes brīvību, tagad meklē visdažādākos ieganstus un iemeslus, kādēļ Mišela Velbeka romānu nevajadzēja iestudēt. Tika aizrautīgi runāts par to, ka Velbeka idejas ir "sliktas" un "nepareizas", grāmata vāja, un arī pašam Hermanim, izrādās, iestājusies radošā krīze. Jo, pēc šo cilvēku domām, iestudēt var tikai "pareizās" grāmatas, bet tādas, kas asi un tieši izsmej mūsdienu politkorektumu un atklāj to aizstāvošo ļaužu dubultās sejas, nedrīkst.
Hermanis šo patiesību ielāgojis nebija un tagad saņēmis ne vien smagu samazgu spaini tieši sejā, bet arī iekļuvis Latvijas pašpasludinātās inteliģences melnajā sarakstā un notikušā sekas uz savas ādas noteikti sāks izbaudīt jau visai drīz. Jo dubultmorāle ir kļuvusi par mūsdienu kreisā liberālisma seju. Turpinot tādā pašā garā, tā agri vai vēlu aprīs pati sevi, par ko arī pamatā, starp citu, ir Velbeka stāsts.
Nozīmīgs pavērsiens notika arī Rīgas domē. Par superietekmīgā Satiksmes departamenta direktora pienākumu izpildītāju tika apstiprināts Emīls Jakrins. Kā viņam veiksies, rādīs laiks, un šīs amatpersonas virzienā raidītām kritikas bultām šobrīd nav vietas. Tomēr šādas bultas noteikti raidāmas Rīgas mēra Nila Ušakova ("Saskaņa") virzienā, jo tas, kas notiek galvaspilsētas ielās, jau izskatās pēc mūsdienu hibrīdkara paveida.
Brīvības iela un Krišjāņa Barona iela tiek uzraktas, asfaltētas un tad atkal uzraktas ar tādu vērienu un regularitāti, ka izsekot tam visam līdzi vairs nav pat iespējams. Ir iestājies tikai milzīgs nogurums un arī neticība valsts varai kā tādai. Jo cilvēki jau nešķiro, kurš tur ir atbildīgais. Viņi vienkārši redz, ka viņu pilsēta ir pārvērsta par ierakumiem, kādi drīzāk piedienētu karam, nevis mūsdienu Eiropai.
Tāpat viņi redz to, ka atbildīgās amatpersonas ir totāli bezspēcīgas kaut ko mainīt. Ja nu vienīgi kā Ušakovs ik pa laikam parādīties uz kāda steigā sakopta noraktās pilsētas stūra un svinīgi solīt, ka darbi tiks pabeigti plānotajos termiņos. Un hibrīdkarš var turpināties, bet neticība tikai aug un aug, līdz pāraug dziļā vienaldzībā un nicinājumā – pašiem pret savu valsti un pilsētu. Gluži kā pēc iepriekš uzrakstīta scenārija.
Pagājušajā nedēļā Saeima arī lēma, ka Latvijas pilsoņi bez latviskas izcelsmes tomēr nevarēs mainīt savas tautības ierakstu pasē pret "latvietis". It kā absolūti loģisks solis, par kuru pat sevišķi nebūtu jādiskutē.
Ir lietas, kuras mēs vienkārši nevaram izvēlēties un kuras ir no dabas dotas. Un tāpēc kāds nav labāks vai sliktāks par otru. Ir vīrieši, un ir sievietes, ir cilvēki ar zaļām acīm, un ir cilvēki ar brūnām acīm... Tieši tāpat arī ir latvieši, un ir, piemēram, krievi.
Tāpēc īpaši šokējoši skan Saeimas deputātes Lolitas Čigānes ("Vienotība") no parlamenta tribīnes paustais, ka ar šo lēmumu nodemonstrēts, ka Latvija nav atvērta citu tautību cilvēkiem. Tie, protams, ir absolūti murgi! Tautība nav kaut kas tāds, ko var izvēlēties. To iegūst, jau piedzimstot. Tāpat kā dzimumu un acu krāsu.
Taču tādi cilvēki kā Čigāne, pelnot lētu popularitāti, ir gatavi paust visabsurdākos melus un būtībā noķengāt paši savu valsti. Kas jau vairāk sāk līdzināties tam hibrīdkara paveidam, kas šobrīd vērojams Ušakova Rīgā.