Tendence ir redzama tradicionāli autokrātiskos režīmos. Ķīnas prezidents Sji Dziņpins ir visietekmīgākais valsts vadītājs kopš Mao Dzeduna nāves pirms četrām desmitgadēm. Taču līdzīgas tendences manāmas arī valstīs, kas tika uzskatītas par jaunām, augošām demokrātijām.
Turcijas prezidents Redžeps Tajjips Erdogans, kurš ilgstoši virzījies uz autokrātisku režīmu, vēl vairāk koncentrējis varu savās rokās kopš nesenā neveiksmīgā militārā apvērsuma. Pat Filipīnās, kur 1986. gadā revolūcijas ceļā tika gāzts Ferdinands Markoss, nesen ievēlēts prezidents Rodrigo Duerte, populists un autoritāra režīma piekritējs. Pat pasaules stabilākās demokrātijas ir inficētas ar "stipro māniju". ASV Donalds Tramps izmanto daļas balsotāju frustrāciju un aizspriedumus, lai mēģinātu kļūt par nākamo ASV prezidentu. Tiesa, jo dienas, jo nesekmīgāk.
Šādu līderu popularitāte, kuri sola vieni paši atrisināt sabiedrības problēmas un atjaunot kādu idealizētu pagātnes periodu, norāda uz to, ka sabiedrība lielākoties neapzinās, kādas sekas var būt populistu varai. Atskatoties vēsturē, redzams, ka šādiem valstu vadītājiem nav klājies labi. Gluži kā šodienas līderiem, viņiem bieži izdevies tikt pie varas, pateicoties pūļa niknumam pret pastāvošās demokrātijas kļūmēm. Kļūmēm, ko šie līderi parasti negrasās labot. Nokļūstot pie varas, viņi parasti nāk klajā ar saviem plāniem, kas padara lietas vēl sliktākas.
Varam aplūkot Venecuēlas piemēru. Valsts ekonomiskajā lejupslīdē liela loma ir Hugo Čavesam – populistam, kuru cilvēki ievēlēja, jo viņiem patika sociālā atbalsta sistēmas, ko Čavess piedāvāja. Iedzīvotājus neinteresēja, ka tas viss balstās uz ienākumiem no naftas un aizņēmumiem. Kamēr cilvēkiem tika dažādi labumi, Čavess varēja netraucēti iejaukties tirgus darbībā un apspiest privātās iniciatīvas. Nav pārsteigums, ka ekonomikas attīstība apstājās, un, kad naftas cena samazinājās, arī valsts ekonomika sabruka.
Šis ir piemērs tam, kā autoritārie valdnieki gandrīz vienmēr noved valsti līdz katastrofai. Pēc tam, kad šie līderi ieguvuši vēlētāju balsis ar tādām īpašībām kā izlēmība un tiešums, viņi pieņem straujus lēmumus un demonstrē vēlētājiem simpatizējošus īstermiņa rezultātus. Tādējādi vēlētāji piekrīt dot līderiem vēl lielāku varu. Taču, kad neviens vadītāju rīcību nekontrolē, viņi reti kad izvairās no ilgtermiņa riskiem. Rezultātā viņu solītā labklājība nekad neiestājas un ekonomika pamazām sabrūk.
Turklāt tas nav pats trakākais. Vēlētāji piekrīt atdot daļu brīvības solītās labklājības dēļ. Uzskatāms piemērs ir Krievija. Putins solīja kārtību un stabilitāti un sagrāba varu, iznīcinot politiskos oponentus, liberāli noskaņotos un oligarhus. Tad viņš pamazām sāka iznīcināt demokrātiskās institūcijas valstī, ierobežot presi, pilsoniskās brīvības, tajā skaitā pulcēšanās brīvību. Mazāk nekā desmit gadu laikā viņam bija izdevies izveidot personīgu autokrātisku režīmu. Un, tāpat kā Venecuēlā, ekonomika netika modernizēta, bet tā vietā padarīta atkarīga no starptautiskā naftas tirgus.
Iespēja kritizēt valdību ir galvenā atšķirība starp demokrātiju un diktatūru. Gan Ķīna, gan Krievija šajā ziņā uzvedas līdzīgi. Ķīnā tiek cenzēts internets, preses izdevumi. Arī Krievijā presē viss tiek pasniegts vajadzīgajā gaismā. Piemēram, Krimas aneksija atgādinot Rietumu valstīm par to, cik Krievija ir varena. Gan Ķīna, gan Krievija ir organizējušas tādus ekstravagantus pasākumus kā olimpiskās spēles, lai parādītu valsts varenību un tās līderu dāsnumu. Prese regulāri jūsmīgi atspoguļoja šos pasākumus, lai gan tā vietā vajadzēja runāt par valdības neizdarībām.
Ja visi šie fakti nepārliecina nebalsot par populistiskiem autokrātiem, varbūt ir vērts aizdomāties par cilvēku upuriem, ko šie režīmi rada. Turcijā vairāki desmiti žurnālistu ir arestēti kopš apvērsuma mēģinājuma, Putina oponenti lielā skaitā miruši dīvainos apstākļos. Tas viss parāda, kādās bailēs jādzīvo tiem, kuri nepiekrīt autoritārajiem režīmiem.
"Stingrās rokas" politikas īstenotāju aizvien pieaugošā popularitāte var nozīmēt un var arī nenozīmēt jaunas autokrātiskas ēras sākumu. Šādi līderi ir tendēti uz pašdestrukciju un kļūdām, kas viņu ambiciozos plānus pārvērš neveiksmēs. Taču pēc viņu valdīšanas beigām ekonomikas un demokrātijas stāvoklis diemžēl ir gaužām bēdīgs.
Galu galā vislabākā aizsardzība pret šādiem scenārijiem ir nepieļaut populistisku autokrātu nonākšanu pie varas. Valstis, kas to ir pieļāvušas, lai ir par brīdinājumu pārējām, kuras domā par līdzīga ceļa izvēlēšanos.
Tulkojusi Marta Dzintare
Copyright: "Project Syndicate", 2016 – The Siren Song of "Strongmania""
"Project Syndicate" ir starptautisks projekts, kura ietvaros tiek radīti un lasītājiem nodoti augstas kvalitātes raksti, kuru autori ir pasaulē atzīti savas jomas eksperti. Apliecinājums tam ir arī fakts, ka projektam raksta arī 65 Nobela prēmijas laureāti un 111 valstu vadītāji.