Piebildīšu, ka šī meitenīte bija sasniegusi vecumu, kad dienas laikā drīkstētu mājās palikt arī viena.
Vēl kāda cita māmiņa nosodīja tos vecākus, kas vasarā nenodarbojas ar bērna izglītošanu. Angļu valodas privātstundas, stundām ilga klavieru spēlēšana, matemātikas uzdevumi, turklāt aizliegums iet ārā vai braukt ciemoties pie draudzenes, kamēr viss nav padarīts. Stingrs dienas režīms, lai rudenī viss nav jāsāk no nulles. "Arī vasarā jādodas pie miera deviņos..."
"Mans bērns gan visu vasaru pavadīja dārziņā, vismaz tur ar viņiem darbojas un kaut ko iemāca," piebilda trīsgadīga puisēna mammma.
Skaidrs, ka bērniem ir vajadzīgi pienākumi, ikdienas darbiņi, noteikumi. Bet – pa kuru laiku, lai bērni ir vienkārši bērni? Pa kuru laiku lai izbauda bērnību, cep dubļu kūkas, spēlējās ar draugiem, skrien basām kājām, taisa bunkurus, kāpj kokos, guļ zālē un vēro dabu un mākoņus un galu galā – pavada laiku kopā ar vecākiem? Pa kuru laiku lai vienkārši dzīvo?
Vietnē Facebook pirms kāda laika parādījās joks: "Mūsdienās divgadīgs bērns māk apieties ar telefonu un datoru. Ko mēs darījām divu gadu vecumā? – Ēdām smiltis!" Nezinu, varbūt tas ir sentiments par aizgājušajiem laikiem, bet man šķiet, ka, tēlaini izsakoties, ir jāēd smiltis, lai saprastu, ko piedāvā pasaule mums apkārt.
Divus, trīs gadus veca bērna dzīves kvalitāte necietīs no tā, ja viņš nepratīs apieties ar datoru, bet cietīs no tā, ja mazais nebūs dzīvās attiecībās ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām, neies dabā. Pamazām sāku ticēt reiz intervētas bērnudārza audzinātājas stāstiem, ka ir trīsgadīgi bērni, kas baidās no zāles un dubļiem, jo mamma pastaigu laikā nekad nav ļāvusi tiem pieskarties...
Nesen lasīju kāda psihologa atziņas par to, ka neļaujam bērniem baudīt bērnību, tīši vai neapzināti piespiežam viņus kļūt par maziem pieaugušajiem, kuri saprot, ka nevajag sasmērēt baltās, jaunās bikses, kuri saprot, ka pieaugušie vienmēr ir aizņemti, un kuri novērtē Dona skaņdarbus vairāk nekā mammas dziedāto "Aijā žūžū, lāča bērni". Vai tiešām mūsdienu pasaules ritms ir tik steidzīgs, ka pat bērniem jāpieaug ātrāk?
Bērniem jāļauj izbaudīt bērnība. Varbūt, lai to izdarītu, jāatceras, ko mums pieaugušajiem patika darīt, kad bijām mazi? Varbūt šogad vismaz vienu reizi vēl varam paspēt apgulties zālē un kopā ar savām atvasēm vērot mākoņus debesīs?