Džonsons darījis vairāk nekā jebkurš cits, lai pārvilktu svītru Lielbritānijas nākotnei Eiropas Savienībā. Taču var gadīties, ka Džonsona izteiktā pielāgošanās spēja var izrādīties valsts glābiņš.
Savā pirmajā publiskās uzstāšanās reizē pēc kļūšanas par Lielbritānijas ārlietu ministru Džonsons salīdzināja Brexit balsojumu ar Franču revolūciju. Bastīlijas dienas svinībās Francijas vēstniecībā viņš izsauca neapmierinātību publikā, paužot prieku par referenduma rezultātiem: "Referendums bija liela tautas sacelšanās pret iesīkstējušo un novecojušo birokrātisko režīmu, kura pastāvēšanas jēga jau sen ir apšaubāma."
Taču Brexit balsojumā kopā ar solījumiem atjaunot vakardienas Lielbritāniju ir mazāk revolūcijas, vairāk kontrrevolūcijas. Borisam un viņa Brexit domubiedriem ir vairāk kopīga ar Napoleonu Bonapartu, kurš pārvērta Francijas Republiku jaunā monarhijā, nekā ar Franču revolūcijas figūrām Dantonu vai Robespjēru.
Ja kādam vai kaut kam ir iespējas iedzīvināt 1789. gada Franču revolūcijas progresīvos ideālus, tad tā ir Eiropas Savienība. ES politiķi un amatpersonas ir pārvērtušas abstraktos brīvības, vienlīdzības un brālības jēdzienus konkrētā dokumentā: tās ir 80 000 lappuses dažādu juridisku dokumentu, kas nosaka tiesības un pienākumus, sākot no guļamistabas un beidzot ar ražotnēm. Šo likumu piemērošana ir palīdzējusi daudzām valstīm – no Grieķijas un Spānijas līdz Igaunijai un Polijai – pārvirzīties no autokrātijas uz demokrātiju.
ES ir radījusi revolūciju valstu savstarpējās attiecībās, pilnveidojot individuālās tiesības, starptautiskos likumus un valstu sadarbību. Savienības transformējošais spēks rodas no tās atvērtības sadarbībai, "kaimiņu būšanas", kas nodrošina Eiropas kopīgo vērtību izplatību, kā arī no tās spējas veidot starptautiskas institūcijas ar integrāciju reģionos.
Šobrīd kontrrevolūcijas rezultātā ES klubiņš drīzāk saraujas, nevis kļūst lielāks. ES nevis izplata pasaulē savas vērtības, bet ir spiesta uzmanīties no kaimiņvalstīm, kas sēj haosu. ES dalībvalstu savstarpējā atkarība drīzāk rada, nekā izbeidz konfliktus Eiropas iekšienē. Ideja par vienotu Eiropu ir kļuvusi par mērķi politiskajai opozīcijai visā kontinentā.
Patiešām – mūsdienu Eiropas lielākā problēma ir nevis Lielbritānijas izstāšanās no ES, bet gan atlikušo 27 dalībvalstu ievainojamība un sašķeltība. Turklāt visas dalībvalstis saskaras ar ekonomisko nedrošību, dažādu kultūru sadursmi un politisku atsvešinātību, ko labprāt izmanto jaunie politiskie spēki, kas savu darbību pasniedz kā cīņu pret pastāvošo eliti, kas nekalpo iedzīvotāju interesēm.
Pēc izstāšanās no ES Lielbritānijai nāksies saskarties ar nepatīkamām ekonomiskām un politiskām sekām. Tas var atturēt citas dalībvalstis no līdzīgu referendumu rīkošanas, taču jebkurā gadījumā ES var ieslīgt nespējā sadarboties, un tas var būt tikpat postoši kā ES izjukšana. (..)
Katrs jauns izaicinājums ir nevis apvienojis Eiropu, bet sašķēlis to mazākas grupās. Eiro ir sadalījis ES Ziemeļos un Dienvidos, Ukraina un bēgļu krīze – Austrumos un Rietumos.
Vienotas Eiropas atbalstītājiem vajadzētu vērsties pie neapmierinātajām grupām un pārdomāt veidus, kādos Eiropas vērtības tiek pasniegtas. Sākotnēji ES tika radīta, mehāniski apvienojot ražošanas sektoru, vēlāk tika radīts kopīgs tirgus un vienota valūta. Tas viss cerībā, ka savstarpējās ekonomiskās saites izslēgs kara iespējamību.
Tiesa, šobrīd, kad ir kopīgi radīts zināms labklājības līmenis, karš Eiropā nav iedomājams. Bet protests pret valstu savstarpējām saitēm ir nenoliedzams, vienalga, vai tas izpaustos protestos pret eiro, brīvo cilvēku pārvietošanos vai terorismu.
Lai glābtu ES, Eiropas līderiem vajadzētu radīt cilvēkos drošības sajūtu un pārliecību, ka savstarpējā valstu atkarība nav nekas slikts. Tas ietver kopīgu cīņu pret terorismu, ārējo robežu stiprināšanu un atgriešanos pie idejas, ka ES institūciju galvenais mērķis ir aizsargāt nacionālas valstis, nevis attīstīt ES institūciju varu.
Brexit krīze dod iespēju atlikušajām ES dalībvalstīm iedvest jaunu elpu vienotas Eiropas idejā. Ja tas izdosies, Lielbritānija galu galā var vēlēties atkal atgriezties ES.
Protams, tas nav tas, ko vēlas Brexit atbalstītāji un viņu sabiedrotie citās valstīs. Viņi var pārraut saites ar ES, taču diez vai viņi spēs piepildīt solījumu atjaunot pasauli tādu, kāda tā bija agrāk. Patiesībā viņi var neatgriezeniski iznīcināt labumus, ko devusi Eiropas integrācija un kas lielākajai daļai cilvēku ir svarīgas. (..)
Ja Lielbritānija ieslīgs dziļā recesijā un nebūs iespējams piepildīt solījumus, ko deva Brexit atbalstītāji, liela daļa balsotāju beigu beigās var vēlēties palikt vienotajā tirgū vai pat Eiropas Savienībā. Daudziem politiķiem, kas atbalstīja Brexit kampaņu, no tēla viedokļa var būt neiespējami mainīt savu stingo pozīciju. Taču Borisam Džonsonam nav tādu problēmu. Viņam Eiropa tīri labi patīk. Pat Brexit kampaņas laikā, ko viņš lielā mērā vadīja, no Džonsona varēja uztvert visai pretrunīgus signālus.
Džonsona apbrīnojamo spēju izvairīties no savu pagātnes izteikumu negatīvajām sekām būtu apbrīnojis pat iluzionists Hudīnī. Ja Eiropas Savienība piedzīvos pozitīvas reformas, savukārt Lielbritānijas ekonomikas problēmas turpinās padziļināties, viss, kas šobrīd šķiet kā akmenī cirsts – proti, Borisa Džonsona eiroskepticisms – var vienkārši izkūpēt gaisā.
Tulkojusi Marta Dzintare
Copyright: Project Syndicate, 2016 – Boris Johnson the Counter-Revolutionary