Mums vasaras jau tā ir tik īsas, ka katra saulainā diena ir zelta vērtē. Tieši tāpēc uzskatu, ka vasarā pamest Latviju nav prāta darbs – ir jāizmanto mūsu pašu dabas un laikapstākļu priekšrocības. Turklāt mums ir tik daudz skaistu vietu, ko apskatīt! Un es neticētu, ja kāds apgalvotu, ka ir apceļojis un redzējis ikkatru Latvijas stūrīti. Tāpēc, nelaižot garām dārgo laiku, ar ģimeni un draugiem metāmies atklāt arvien jaunas vietas.
Piemēram, lai gan neskaitāmas reizes pabūts Liepājā, braucām pārbaudīt baumas par it kā izcilajiem šīs vēju pilsētas veloceliņiem. Un ziniet, baumas neizrādījās tikai baumas.
Tā ir patiesība! Esmu pārliecināta, ka tur ir labākie veloceliņi Latvijā un ne tikai. Gan seguma, gan attāluma, gan norāžu ziņā. Turklāt tie neskaitāmu kilometru garumā ir saistīti savā starpā un ir piemēroti gājējiem, vecākiem ar bērnu ratiņiem un neredzīgiem cilvēkiem. Šis bija mans vasaras pārsteidzošākais atklājums.
Ja turpinām par atklājumiem, bijām pārsteigti, cik pieprasīta ir Kurzemes piekraste – ne jūlijā, ne augustā piejūras kempingi un viesu nami faktiski nav pieejami. Tātad viss notiek! Cilvēki vēlas pavadīt atvaļinājumu tepat Latvijā. Jāatzīst gan, ka nakšņošana mūsu pašu naktsmītnēs reizēm ir dārgāka nekā ārvalstīs. Tāpēc mani pārsteidz ārzemnieku auto kolonas tieši Kurzemes pusē, jo viņiem līdz mums ir tāls un dārgs ceļš mērojams. Acīmredzot ir tā vērts.
Baudīt Latvijas vasaras labumus bija atbraukuši arī mūsu ģimenes draugi no ASV. Abi ir Latvijas pilsoņi, un vīram ir arī ASV pase. Kad jautāju iespaidus par Latviju, diemžēl viņi sāka ar negatīvo pieredzi. Proti, Rīgā ielas esot netīras, autovadītāji nepalaiž gājējus, un santehniķis, nepabeidzis darbus, pazudis nezināmā virzienā.
Bet tas vēl sīkums, jo lielāko vilšanos viņiem sagādājušas mūsu (lasi – skandināvu) bankas. Kad vīrs vēlējies veikt izmaiņas savos bankas pakalpojumu iestatījumos, sieviete otrpus lodziņam strupi atjautājusi: "Priekš kam?" It kā sīkums, bet atmiņā paliekošs un par bankas servisu daudz ko liecinošs.
Šis "incidents" noticis bankā, kurā viņš ir ilggadējs klients, tieši tāpēc tas viņam iedūris sirdī. Lai paātrinātu naudas apriti, viņš devies uz citu banku (arī skandināvu) atvērt jaunu norēķinu kontu. Par to viņam kā Latvijas nerezidentam paprasīti 200 eiro. Kā jums šķiet, vai bankai šie 200 eiro tika?
Varētu jau teikt – par ko gan "cepties"? Mums tāds serviss un santehniķi ir ikdiena, bet Rīgas ielas uzskatām par gana tīrām. Es būtu gribējusi dzirdēt uzslavas vārdus mūsu izaugsmei un skaistajai dabai. To ārzemju draugi nenoliedz, bet nesteidz pateikt.
Arī tas ir mans atklājums – kā mēs katrs vērtējam ikdienišķas lietas.