Ir valsts, kas uzskata uzvaras sportā kā sava pārākuma apliecinājumu. Tas rada dažādu nestandarta, bieži nelikumīgu, iespēju meklējumus, lai uzvarētu.
Agrāk bija dalījums profesionālajā un amatieru sportā. Olimpiādēs nevarēja piedalīties profesionālie sportisti. Šeit bija lielas iespējas krāpties. Parasti veidoja sportistu komandas Bruņoto spēku sporta klubos. Komandās bija karavīri, un viņi oficiāli nebija profesionāli sportisti, jo saņēma karavīra algu. Visi jau saprata, ka faktiski viņi ir profesionāli sportisti. Bija arī sportisti, kas patiešām strādāja, saņēma darba algu un brīvajā laikā trenējās. Visi saprata – notiek apmāns, un uzvarēt var pārsvarā tikai sportisti profesionāļi.
Tika pieņemts pareizs lēmums atteikties no sportistu dalīšanas profesionāļos un amatieros olimpiskajās spēlēs un citās starptautiskajās sacensībās. Sportisti sāka labi pelnīt savā sporta profesijā. Daudzi vadošie sportisti kļuva ļoti bagāti. Tas radīja lielu konkursu un vēlmi uzvarēt.
Sākotnēji bija sportistu fiziskās kondīcijas uzlabošana vienkāršā veidā. Piemēram, tika ņemtas sportista asinis, kad viņš bija labi atpūties, tad sacensību periodā tās atkal atgrieza tam pašam sportistam. Sievietes lietoja kaut kādus vīriešu hormonus. Es pazinu olimpisko čempioni Larisu Smetaņinu, kad viņa nokļuva PSRS izlasē. Tā bija skaista meitene, kurai vēlāk parādījās ūsiņas, un viņa kļuva vairāk līdzīga vīrietim. Tomēr konceptuāli iezīmējās divi virzieni.
Pirmkārt, visi zina – cilvēks neprot izmantot visas dabas dotās iespējas. Tādēļ radās interese, kā stimulēt šo iespēju pilnīgāku izmantošanu. Ir zināmi fakti, ka stresa situācijā cilvēks var izdarīt pārsteidzošu darbu. Piemēram, bērns nokļūst zem mašīnas, un māte paceļ mašīnas daļu, ko parastajā situācijā nevarētu izdarīt. Atceros gadījumus, kad svarcēlājiem pārbaudīja, vai nav ķermenī ielikts nervu uzbudinājuma pastiprinātājs.
Otrkārt, cilvēkam ir dabas doti automātiski ierobežojumi, lai nebūtu fiziskās pārslodzes, kas apdraud cilvēka dzīvību. Cilvēki ar lielu gribasspēku ierobežojumus var pārbīdīt, bet parasti, nepārsniedzot dzīvībai bīstamo robežu.
Šie jautājumi ir aktuāli arī cilvēkiem, kuriem vajadzēja darboties ekstremālās situācijās, piemēram, speciālo uzdevumu vienību karavīriem, bet ne tikai viņiem. Dabīgi, ka šie pētījumi nonāca arī sportistu un viņu treneru redzeslokā. Tad tika noteikts, ko nevar lietot sportisti, lai sasniegtu labākus rezultātus, un veidota antidopinga pārbaudes sistēma. Sākās sacensības starp dopingu izgudrotājiem, ražotājiem un to identificēšanas sistēmām.
Šajā jomā bija daudz dažādu aktivitāšu. Kā parasti, šo sistēmu attīstība notiek spirālveidīgi. Izgudro kādu dopingu, kuru nespēj atklāt dopinga testi. Paiet laiks, pilnveidojās testēšanas sistēma, un dopings tiek atklāts. Tas ir nepārtraukts process. Tas notiek visās valstīs. Tiek atklāta dopinga lietošana un diskvalificēti daudzi slaveni sportisti vai pat veselas valsts komandas. Tas viss bija un ir. Parasti neviena valsts to nesaistīja ar politiku.
Pirmo reizi par speciālo valsts programmu dopinga sagatavošanai sportistiem uzzinājām pēc Vāciju apvienošanas. Austrumvācijā ir bijusi valsts programma, kuru piesedza drošības dienesti. Var jau papētīt, kā mainījās dažādu valstu sportistu sasniegumi olimpiskajās spēlēs. Tas arī vedina uz pārdomām.
ASV antidopinga izmeklēšanas vadītājs Treviss Taigarts ir cilvēks, kas nebaidījās un spēja gāzt no ASV sporta elka pjedestāla riteņbraucēju, septiņkārtējo "Tour de France" uzvarētāju Armstrongu. Pirmo reizi tika izteiktas aizdomas par dopinga lietošanu 1999. gadā, un 2013. gadā Armstrongs atzinās dopinga lietošanā. Viņš zaudēja gan medaļas, gan naudu (miljonus), darbu un galvenais – savu labo slavu. Rietumvalstīs biznesam un cilvēkam reputācija ir svarīga.
Beidzamajā laikā sporta funkcionāru reputācija ir stipri kritusies. Pasaules skanējumu guva korupcijas skandāls Starptautiskas Futbola federācijas vadībā. Sportam tiek izmantotas lielas naudas, un pavērās lielas iespējas korupcijai. Piemēram, olimpisko spēļu vai pasaules futbola čempionāta vietas izvēlē. Šajā sakarā plašsaziņas līdzekļos tiek apspriesta Vladimira Putina draudzība ar Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) un Starptautiskas Futbola federācijas vadītāju.
Ziemas olimpiskajās spēlēs 2010. gadā Vankūverā Krievijas komandai bija pieticīgi rezultāti, un KF prezidents Medvedevs neveiksmīgi mēģināja atstādināt no amata sporta ministru Vitāliju Mutko. Ziemas olimpiādē Sočos KF olimpiskajai komandai bija ļoti labi rezultāti. Tā var būt.
Tomēr radās aizdomas par dopingu lietošanu, un tas guva apstiprinājumu. Maskavas antidopinga laboratorijas vadītājs Grigorijs Rodčenkovs nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu, kā ir lietots dopings un mainītas "sliktās" proves pret labām. Viņa vārdus apstiprina sportiste Jūlija Stepanova. Papildus divu cilvēku, kas strādāja kopā ar Grigoriju Rodčenkovu, negaidīta nāve. Sākās starptautiskās antidopinga komisijas WADA izmeklēšana. Tās vadītājs Ričards Maklarens apstiprināja aizdomas par notikušajām nelikumībām. Pasauli pārsteidza valsts iesaiste šajās nelikumībās.
Secinājums. Pasaule konstatējusi satraucošu faktu, ka valsts un tās drošības struktūras pārkāpj pat sporta pieņemtās normas. Galvenais uzsvars tiek likts uz naudas varu un korupcijas iespējām. Valsts un tās vadītāji ignorē vārdu "reputācija", jo lielu uzsvaru liek uz propagandu un Rietumvalstu pieļautajām kļūdām – morāles principu un konservatīvo vērtību degradēšanu, pārspīlētu toleranci un visatļautību.