Par to liek domāt, piemēram, portālā "Delfi.lv" citētais domubiedru grupas "Cenzūrai NĒ" komentārs, ka dokuments esot radīts "ar mērķi veidot likumpaklausīgus, patstāvīgi domāt nespējīgus pilsoņus, ar kuriem būtu iespējams manipulēt". Kopš kura laika likumpaklausība ir kaut kas tik nosodāms, ka liekams vienā antipiemēru virknē ar nespēju patstāvīgi domāt?
Lieki piebilst, ka šādi apgalvojumi ir nepamatoti, lai neteiktu – muļķīgi. Izglītības ministrija strādā pie jauna t.s. kompetencēs balstītā izglītības satura, ko plānots pabeigt līdz Latvijas simtgadei. Kompetenču izglītība tiek skaidrota kā tāda izglītība, kas sevī ietver trīs būtiskas sastāvdaļas: zināšanas, prasmes un attieksme. Vismaz publiski apspriežot izglītības procesu, līdz šim par maz skatīta tieši trešā daļa – attieksme.
Cilvēka spēju realizēt sevi un dzīvot sabiedrībā ietekmē ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī vērtības, kas nosaka šo zināšanu un prasmju pielietojumu.
Audzināšanas process ir darbs ar attieksmi un vērtībām. Tā ir būtiska izglītības sastāvdaļa. Bieži dzirdēts, ka ar to būtu jānodarbojas ģimenei. Protams, ka jānodarbojas, bet ne tikai ģimenei.
Pirmkārt, ne visiem bērniem ir ģimene. Otrkārt, ne visās ģimenēs pret audzināšanu attieksme ir vienlīdz atbildīga. Treškārt, pat visizcilākā audzināšana ģimenē var būt nepietiekama, ja pārējā vide šos ģimenē ieliktos pamatus nenostiprina. Skolai ir milzīga loma personības attīstībā, un šo procesu nedrīkst atstāt pašplūsmā.
Otrs iebildums, ka skolotājiem un skolām jādod brīvība pašām lemt par šādiem procesiem. Tam varētu piekrist, ja būtu tikai pozitīvie piemēri. Diemžēl ir skolas, kurās realitāte ir politiska aģitācija par divvalodību un 9. maiju, kurās pedagogi publiski paziņo, ka ir nelojāli Latvijas valstij, kurās vēsturi māca no Krievijas dāvinātiem mācību līdzekļiem un kurās Latvijas himna netiek atskaņota pat izlaiduma laikā. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka valsts definē noteiktus pamatus audzināšanai, tālāko piemērošanu, protams, atstājot skolas un pedagogu brīvam izpildījumam.
Audzināšanas vadlīniju dokumentā valsts pateikusi, kas ir tās vērtības, uz kurām jābalstās audzināšanas darbam un ar ko pretrunā nedrīkstētu nonākt nekas no izglītības procesa, tajā skaitā dažādu trešo personu izplatītie aģitācijas materiāli, mācību līdzekļi, ārvalstu sadarbības projekti (atcerēsimies nesenos gadījumus ar skolēnu dalību Krievijas militāri patriotiskajās nometnēs) un, protams, arī pašu pedagogu audzinošās izpausmes. Starp būtiskākajām vērtībām minēta Latvijas valsts, latviešu valoda, dzīvība, ģimene, laulība, daba, darbs un citas.
Dokumentā noteiktie audzināšanas uzdevumi paredz veicināt izglītojamā orientāciju uz ģimeni, laulību un paaudžu vienotību; izpratni par vispārcilvēcīgajām un kristīgajām vērtībām, latvisko dzīvesziņu, kultūras mantojumu un tradīcijām, nacionālās identitātes veidošanos un patriotismu.
Vadlīnijās teikts, ka patriotisms veicināms, organizējot valsts svētku un latviešu tautas tradicionālo svētku svinēšanu, atceres un atzīmējamo dienu ievērošanu un veicot citas aktivitātes, kas padziļina izpratni par Latvijas vēsturi, valsts rašanos, valstiskuma atjaunošanu, tautas likteni, brīvības cīņām un valsts aizsardzību, veicinot lepnumu par Latvijas valsti un cilvēkiem, popularizējot cilvēku dzīves un darbības piemērus, kas apliecina pašaizliedzību un nesavtību Latvijas valsts labā.
Protams, ka ieraksts dokumentā negarantē atbilstošu audzināšanas procesu, un izšķiroša loma, kā vienmēr, ir cilvēkam un viņa priekšzīmei. Un tomēr valsts pirmo reizi ir skaidri pateikusi, ko sagaida no audzināšanas procesa, un tas jau ir daudz.
Mēdz teikt, ka mēs esam tas, ko mēs ikdienā dzirdam un domājam. Kā trīs dēlu tēvs varu teikt, ka ļoti priecātos, ja par vadlīnijās formulētajām vērtībām un tikumiem, kā arī par daudziem pozitīvajiem, lepnumu raisošajiem piemēriem bērni skolās dzirdētu arvien biežāk. Negatīvisma un vērtību noniecināšanas informatīvajā telpā jau tā ir pārlieku daudz, lai vairāk runātu par to, kas mēs visi savā dziļākajā kodolā esam.