Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Papildus tūkstoš cilvēki katrā no dalībvalstīm nerada apdraudējumus nevienai kaimiņvalstij un pat negarantē pilnīgu drošību dalībvalstīm, bet skaidri parāda to, ka iespējam uzbrucējam (lasīt - Krievijai) nebūs iespējams izvērst atklātu karadarbību pret kādu no NATO valstīm, neiesaistot konfliktā visu aliansi. Tas nenozīmē, ka uzbrukums nevarētu būt, bet tas tagad būtu ļoti dārgs un riskants, līdz ar ko iespēja vismaz pagaidām stipri samazināta.

Lēmums, protams, rada pamatu gandarījumam un priekam, taču tas nebūt nenozīmē kādu galīgu risinājumu nacionālās drošības jomā. Savulaik, Latvijai iestājoties NATO, šķita, ka viss nepieciešamais jau izdarīts, un nu par Krievijas impēriskajiem sapņiem varēsim domāt vien pagātnes izteiksmē. Sekoja Gruzijas notikumi, vēlāk Ukraina, tā arvien skaidrāk apliecinot, ka, ja vien kaut kas nav droši noslēgts aiz deviņām atslēgām, Krievija to piesavināsies, nerēķinoties ar pasaules sašutumu un nosodījumu.

Ukrainas konflikts atgādināja to, ka lai arī formāli esam drošajā pusē, aizsardzība reāla uzbrukuma gadījumā saistītos ar nopietnām problēmām un neatbildētiem jautājumiem: nepieciešamā militārā aprīkojuma trūkums, caura robeža, negatavība hibrīdkara elementiem, problēmas ar sabiedroto uzņemšanu utt. Kopš Ukrainas konflikta sperti lieli soļi uz priekšu šo problēmu risināšanā un tikko pieņemtais NATO lēmums ir nozīmīgākais to skaitā.Un tomēr, ja būsim vieglprātīgi, varam dažu gadu laikā atjēgties, ka arī ar līdzšinējiem lēmumiem un paveiktajiem darbiem bijis par maz.

NATO un Latvija tai skaitā ir gatava atbildēt pret ieroču pacelšanu, un šo gatavību plānots stiprināt, taču tā joma, kur esam ļoti neaizsargāti, ir cīņa par cilvēku sirdīm un prātiem. Sev vēlamas informatīvās telpas veidošanas budžets no Krievijas puses ir miljardiem eiro. Autoritārai valstij simtprocentīga informācijas kontrole nesagādā nekādas ētiska rakstura aiztures.

Turklāt runa nav par informāciju tikai savā zemē. Krievija ir pierādījusi, ka oficiāli un pastarpināti tā strādā ar medijiem visās valstīs, kuras jebkādā veidā tai ir stratēģiski nozīmīgas. Brīvas "ceturtās varas" ideālos balstītā Rietumu pasaule ir neaizsargāta pret šādiem uzbrukumiem. Ietekmējot sabiedrības domu, tiek ietekmēti gan politiskie procesi, gan sabiedrības spēja sevi aizstāvēt.Globālā mērogā Krievijas informatīvā kara centieni vērsti uz Eiropas un ASV sadarbības šķelšanu. Rietumu iekšējās problēmas no otršķirīgām cilvēku prātos tiek izceltas kā būtiskākās, novirzot uzmanību no pašsaglabāšanās vajadzību saturošiem pamatiem. Dažādu Eiropas valstu eiroskeptiskie centieni mums var šķist ideoloģiski pievilcīgi, vien līdz brīdim, kad ainu neaplūkojam ģeopolitiskā griezumā.

Eiropas vadošie birokrāti reizēm tiešām piemirst, ka Eiropas Savienība ir neatkarīgu valstu savienība, un katras valsts nacionālās intereses ir un paliek augstākā vērtība. Tikmēr liela daļa Eiropas iekšējo pretinieku neņem vērā, ka tieši Rietumu pasaules (tai skaitā ASV) vienotība ir būtisks katras atsevišķās valsts nacionālo interešu stūrakmens.Latvijas mērogā Krievijas informatīvie centieni ir vērsti uz neuzticības sēšanu valsts varai, haosa un nekārtības provocēšanu valsts pārvaldē, Rietumu pasaules demonizēšanu un pakāpenisku Krievijai lojālo politisko spēku stiprināšanu.

Šis virziens ved uz tādu sabiedrību, kuras likumīgi ievēlētie pārstāvji paši atkabinātu Latviju no problēmu pārņemtās un potenciāli sašķeltās Rietumu pasaules. Šiem draudiem 5. pants tiešām nav risinājums, tieši tāpat kā NATO kaujas bataljoni. Risinājums ir sabiedrības un politiķu spēja saprast, ka neatkarīgi mediji prasa lielus ieguldījumus, diemžēl arī finansiālus, bet ne tikai. Vēl par labu nāktu atcerēties, ka paša ievēlētas valsts varas trula vainošana visās nelaimēs ne tuvu nav nobrieduša un intelektuāla cilvēka pazīme, bet gan vājums un labs instruments to spēku rokās, kas varu labprāt pārņemtu sev.