Ekspresis man vienmēr saistījies ar kaut ko ātru un ērtu, tāpēc, cerot nokļūt no Rīgas uz Cēsīm ātri un ērti, jau laikus devos uz Rīgas Centrālo staciju. Drīz vien sapratu, ka lēmums par savlaicīgu ierašanos bija pilnīgi lieks, jo man vajadzīgais perons atrodas pie pašas ieejas stacijā un nokļūšana vilcienā prasītu vien dažas minūtes.
Tā nu mans ceļojums uz mājām izvērtās ne tikai vairāku stundu garumā, bet kļuva visai neizdevīgs, jo, laiku īsinādama, iegriezos stacijas lielveikalā, no kura bez saldējuma, bulciņas un limonādes iegādes, protams, netiku ārā. Pa ceļam vēl stacijas laukumā bija jāpaklausās "Summer Stage" atklāšanas koncerts, un tā tas laiks ritēja, bet es jau biju piekususi vairāk, nekā visu dienu strādājot. Un tad vēl bija jāsaņem spēki, lai pa augstajām trepēm ieraustos vilciena vagonā.
Jāteic, biju cerējusi, ka kopš pagājušā gadsimta, kad pēdējo reizi braucu ar vilcienu, kaut kas šajā ziņā būs mainījies. Tā kā braucienam biju izvēlējusies dienu, kad termometrs uz perona vēstīja par 30 grādu karstumu, ar interesi iedomājos, kāda tad būs kondicionēšanas sistēma vilcienā. Vairāk par "atver–aizver" sistēmu nemanīju, turklāt tā darbojās tikai tiem, kuri pamanījās apsēsties tuvāk logam. Man paveicās.
Kad vilciens izkustējās no vietas, sapratu, ka par tādu ekstru kā "ekspresis" varu aizmirst. Ātrums Rīgas teritorijā bija tāds, ka kājām varēju skriet līdzi. Nodomāju: kā tad tas iedzīs solītās 57 minūtes līdz Siguldai un stundu un 25 minūtes līdz Cēsīm? Ārpus Rīgas viss tapa skaidrs: ātrums – ne pārāk liels, toties pieturu pavisam maz – tikai Inčukalns, Sigulda, Līgatne un tad jau Cēsis.
Īsinot laiku, vēroju cilvēkus, kuru, starp citu, bija ļoti daudz. Visi trīs vagoni pilni. Tātad aptuveni 200 pasažieru. Kādi 20 izkāpa Inčukalnā, aptuveni 70 – Siguldā, aptuveni 15 – Līgatnē un kādi 50 – Cēsīs. Tātad pieprasījums ir, nospriedu.
Pieprasījums bija arī pēc kaut kā atspirdzinoša, jo novēroju, kā daži vīri pamanās iztukšot pa alus pudelei (nez vai vilciens nav sabiedriska vieta?). Pārējie pasažieri vai nu snauduļoja, vai lasīja, vai arī visu ceļu glāstīja savus viedos tālruņus. Īpaši aktīvi to darīja kāda jauna māmiņa ar aptuveni piecus gadus vecu meitiņu. Vai pie vainas tas, ka vilcienā pieejams bezvadu internets vai arī tas, ka māmiņa ar meitiņu visu jau bija izrunājušas?
Tā, vērojot vagonā notiekošo un pulksteni, pēkšņi atklāju, ka solītā stunda un 25 minūtes bija pagājušas jau pie Ieriķiem. Kā tad tā? Tas nu gan pārsteigums! Cēsīs iebraucām 10 minūtes vēlāk nekā solīts. Veselas 10 minūtes! Ekspresim tā kā par daudz, nodomāju un pamanīju, ka arī konduktore groza galvu un kaut ko atzīmē savā veidlapā.
Interesants skats pavērās, ieraugot citkārt tik tukšo Cēsu stacijas laukumu, kur rindās vien stāvēja atbraucējus sagaidošās mašīnas. Cik mīļi no vīru puses, nodomāju, jo uz tām devās tikai pasažieres sievietes.
Varbūt jums šķiet, ka esmu pārāk kritiska un nenovērtēju speciāli sagādāto ekspresi?
Novērtēju gan! Protams, tās bija tikai subjektīvas detaļas. Kopumā tas, protams, ir apsveicami, ka pašvaldības tādējādi parūpējas par saviem cilvēkiem, kuri strādā Rīgā un ik dienu ceļā pavada vairākas stundas. Kādā no plašsaziņas līdzekļiem lasīju, ka šos ekspreša reisus (arī no rīta tāds ir) izcīnīja Cēsu novada pašvaldība, bet gan jau arī citas palīdzēja.
Vēl lasīju, ka AS "Pasažieru vilciens" sola vecos vagonus nomainīt pret atjaunotajiem, kuros būšot augstāks komforta līmenis un atbilstošs mikroklimats. Tātad sistēmu "atver–aizver" vairs nevajadzēs lietot. Protams, kā plusu varu minēt to, ka vilciens nogādā solītajā laikā un nav automašīnā jāsēž sastrēgumos vai ziemā jācīnās ar puteni un jāslidinās pa šosejām (gan jau tās 10 kavētās minūtes bija tikai izņēmums). Un kur nu vēl ietaupītais laiks, ja vien uz staciju nedodas stundu iepriekš un darbs ir Rīgas centrā.
Dzīve iet uz priekšu! Viss attīstās, viss mainās. Gan jau peroni arī kļūs augstāki un iekāpšanai vilcienā ērtāki. Citādi jāteic gluži kā Mirttantei filmā: "Autobusiem jau nav ne vainas, tikai veciem cilvēkiem grūti iekāpt."