Lai gan "Apriņķis.lv" rīcībā ir informācija, ka daudzu simtgades svētku programmas ideju autore ir pati kultūras ministre Dace Melbārde, sarunas laikā viņa vien kautrīgi min, ka pēc izglītības ir vēsturniece, tāpēc redz vēsturiskās kopsakarības un, pateicoties iepriekšējai darba pieredzei, ir vēlme pašai aktīvi iesaistīties svētku organizēšanā.
Par simtgades svētku koncepcijas tapšanu un paliekošajām vērtībām saruna ar Latvijas valsts simtgades svētku radošās padomes un Latvijas Republikas simtgades rīcības komitejas priekšsēdētāju, kultūras ministri Daci Melbārdi.
– Latvijas valsts simtgades programma jau sākusi īstenoties, un pasākumi notiks līdz pat 2021. gadam. Pastāstiet, kā radās ideja par tieši tādu – ilgtermiņa – svētku koncepciju? Kāpēc tās nevarētu būt vienas dienas svinības ar salūtu un militāro parādi, kā tas bijis līdz šim?
– Simt gadu valsts vēsturē aprit vienu reizi. Tas ir nozīmīgs notikums, kas liecina par zināmu valsts briedumu. Tas ir labs atskaites brīdis refleksijai par to, kas ir Latvija, kāds ir ieguvums pasaulei un cilvēkiem no tā, ka ir neatkarīga Latvijas valsts, un kādus mēs redzam nākamos simt gadus.
Piecu gadu programma izveidota tāpēc, ka, uzsākot gatavošanos valsts simtgades svinēšanai, mēs nonācām pie atziņas, ka tie ir svētki katram valsts iedzīvotājam. Mums šķita ļoti svarīgi organizēt daudz semināru un diskusiju dažādās mērķgrupās un cilvēkiem – dažādu profesiju pārstāvjiem, arī dažādu tautību pārstāvjiem – dažādās Latvijas vietās pavaicāt, kā viņi gribētu šos svētkus svinēt.
Programma un tās piecu gadu ietvars lielā mērā ir atbilde tām diskusijām, kas notikušas ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem cilvēku. Šis process bija interesants un savā ziņā liecina par sabiedrības briedumu, jo lielākā daļa cilvēku teica, ka viņi grib, lai šajos svētkos priekšplānā izvirzās nevis spoži pasākumi, bet, lai šie svētki kalpo par impulsu mūsu attieksmes izvērtēšanai pret savu valsti, lai tā ir iespēja katram pavaicāt sev, ko es esmu darījis un ko esmu gatavs darīt savas valsts labā. Cilvēki vēlējās Latvijai dāvāt savu dāvanu – kādu projektu vai iniciatīvu. Šis jautājums par attieksmi pret valsti un to, cik mēs paši tās veidošanā piedalāmies, sarunās dominēja, un ir skaidrs, ka attieksmes ietekmēšana nevar notikt caur vienu pasākumu.
Vēl būtiska lieta, par ko mēs runājām, – ļoti svarīga ir sabiedrības līdzdalība, jo attieksme veidojas tieši caur to. Sapratām, ka ir jābūt iespējai cilvēkiem nākt ar savām iniciatīvām.
Otrs nozīmīgs aspekts, kā mēs kopīgi secinājām, ir, ka zināšanas par Latvijas vēsturi mūsu iedzīvotājiem lielākoties nav dziļas un pamatīgas. Tam ir objektīvs skaidrojums, jo ļoti liela sabiedrības daļa vēsturi skolā mācījās padomju laikā un pēc tam katrs savā veidā apguva tās elementus. Termins "publiskā vēsture" un tās aktivitātes Latvijā nav tik attīstītas, lai zināšanu robu pietiekami ātri aizpildītu.
Ņemot vērā to, ka valsts simtgades svētki lielā mērā ir saistīti ar vēsturisku notikumu atcerēšanos, tā ir unikāla iespēja stāstīt Latvijas stāstu, pašiem to vairāk apgūt, izzināt un veidot, turklāt to stāstīt dažādos vēsturiskajos ietvaros. Saliekot galvenos akcentus, kas tad ir tie notikumi, kam ir valstiskuma veidošanas nozīme, mēs nonācām pie vēsturiska piecu gadu nogriežņa, jo laikā pirms un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas ir vairāki notikumi, kas svinēs 100 gadus. Pateicoties tiem, mums ir izdevies izveidot Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Tāpēc ir svarīgi atcerēties un zināt šos notikumus.
Pirmkārt, ir svarīgi pastāstīt, kā mēs nonācām pie vēsturiskajām robežām, kā veidojās reģioni un vēlētās tautas pārstāvniecības. Tā ir gan Latvijas apvienošanās un pašnoteikšanās idejas paušana 1917. gada pavasarī, gan pirmais Latgales latviešu kongress aprīlī, gan deklarācijas par apvienotas un autonomas Latvijas izveidošanu pieņemšana Valkā. Ir ļoti svarīgi stāstīt to, ka šie bija būtiski priekšnoteikumi, lai varētu izveidot Latvijas valsti.
1918. gads pats par sevi, kas parāda, kā Latvijas teritorijā tika dalīta vara, kādas personības darbojās, kādi bija starptautiskās atzīšanas ceļi. Savukārt 1919. gada notikumi parādīja, ka par Latvijas neatkarības noturēšanu vēl bija jācīnās, kam sekoja Brīvības cīņas divu gadu garumā. 1920. gadā notika Satversmes sapulces vēlēšanas. Ļoti būtisks ir arī 1921. gads, kad Latviju atzina de jure un tika dibinātas valstij nozīmīgas institūcijas.
Visiem šiem notikumiem ir ļoti ievērojama ietekme, un tā ir iespēja šo Latvijas stāstu pastāstīt. Tāpēc īpaši piedomājam, kā to paveikt interesantā veidā. Piemēram, Baltā galdauta svētki ir viens no veidiem, kā pievērst uzmanību vēsturei un iesaistot likt cilvēkiem justies piederīgiem tiem notikumiem, kas noritēja neatkarības atjaunošanas laikā. Daudzas aktivitātes veidojām, lai cilvēki varētu atcerēties un izzināt tā laika norises, it īpaši jaunā paaudze.
Šādas aktivitātes, kas vērstas uz Latvijas stāsta stāstīšanu un piederības sajūtas veidošanu caur līdzdalību, tiešām ļoti labi ietekmē sabiedrības attieksmes maiņu. Piemēram, ja pērn aptaujas rādīja, ka tikai 4% iedzīvotāju svinēja 4. maija svētkus, šogad tie bija jau 40% cilvēku. Pēc mūsu aplēsēm, esam sasnieguši aptuveni 100 000 cilvēku, kas šajos svētkos aktīvi iesaistījās, bet, pateicoties plašsaziņas līdzekļu aktivitātēm, par šiem svētkiem uzzināja aptuveni 1,2 miljoni cilvēku.
– Kā radās ideja par šādiem svētkiem, un kā vērtējat to norisi?
– Svētku saturu plāno radošā padome, kurā apvienojušies dažādu profesiju pārstāvji. Šīs padomes ietvaros kopā ar Latvijas valsts simtgades biroju tapa ideja par Baltā galdauta svētkiem, kuru patronese ir portāla "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta. Mēs esam priecīgi, ka mūsu draugi bija plašsaziņas līdzekļi, jo bez tik plašas informācijas šādi svētki nebūtu iespējami.
Mūs ļoti priecē tas, ka, lai gan Baltā galdauta svētkus šogad pieteicām tikai kā pilotprojektu, tie guva lielu atsaucību, īpaši reģionos un arī ārvalstu kopienās. Mēs saņēmām stāstus un bildes no Filipīnām, Singapūras, Stambulas, ASV, Kanādas, daudzām Eiropas valstīm. Tas mūs patiešām aizkustināja, jo liecina, ka ar radošu pasākumu un vienotu vēsturisku stāstu tika veidota kopības sajūta. Mēs redzam, ka cilvēkiem ir vajadzīgi svētki, kas saistīti ar Latvijas valstiskumu un dod iespēju demonstrēt piederības sajūtu.
– Runājot par simtgades svētku norises organizēšanu, jūs runājat "mēs" formā. Kas ir šie "mēs"?
– Sakot "mēs", es prātā turu pamatprincipu, ka svētkus mēs veidojam un svinam kopā. Tāpēc jau no 2014. gada mums ir bijis uzstādījums svētku konceptu veidot kopā un, kad to apstiprināja Ministru kabinetā, visai komandai turpināt kopā strādāt.
Ko nozīmē komanda? Visos novados ir simtgades svinību koordinatori, kuriem regulāri notiek semināri un informācijas aprite, tā iesaistot kopienas. Svētku organizēšanas darbs notiek caur radošo padomi, kurā spriežam, kādiem ir jābūt svētkiem. Lai panāktu to, ka šie svētki nav tikai kultūras pasākumi, Ministru kabinets izveidoja rīcības komiteju, kurā ir pārstāvētas visu nozaru ministrijas un sociālie partneri.
Ļoti būtiski, ka visa šī lielā organizatoriskā darba dalībnieki ir arī jaunieši – Jauniešu rīcības komiteja jeb Svētku rota, kas veidojās atklātā konkursā. Ir labi, ka jaunieši ir svētku veidotāji, turklāt viņi braukā pa Latviju un cenšas iesaistīt savus vienaudžus. Ļoti pozitīvi, ka Svētku rota izveidojusi kontaktus ar diasporas jauniešiem, jo mums ir ļoti svarīgi sasniegt tautiešus ārvalstīs.
Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar ārvalstu latviešu apvienībām, un mēs cenšamies uzrunāt mazākumtautību organizācijas. Šis ir visgrūtākais virziens – panākt, ka informācijas plūsma nonāk arī pie pasīvās sabiedrības daļas, kam informācijas telpa lielākoties ir Krievijas mediju saturs.
Lai gan Kultūras ministrijai ir uzdots koordinēt visu šo svētku organizēšanas procesu, mūsu uzdevums nav būt pasākuma producentiem. Mēs strādājam, lai pēc iespējas vairāk iesaistītu tieši sabiedrību. Uzsveru, ka tas ir komandas darbs. Ļoti daudz cilvēku devuši lielu ieguldījumu svētku koncepcijas radīšanā, tāpēc man negribētos kādu izcelt, jo tad man jāuzskaita vairāki desmiti. Mūsu darba pamatideja ir neko neuzspiest, mēs apkopojam idejas no sabiedrības un strādājam ar cilvēkiem. Tāpēc būtu nekorekti teikt, ka tikai kāds viens cilvēks ir konkrētas idejas autors, jo to tapšanā katram ir bijusi sava loma.
– Latvijas valsts simtgades birojs darbojas jau gadu un ir apzinājis vairākus simtus iedzīvotāju ideju par to, kā jāatzīmē valsts dzimšanas diena. Kuras jums likušās vispārsteidzošākās, negaidītākās?
– Ideju bijis ļoti daudz, negribu kādu aizmirst, tāpēc nosaukšu tikai dažas. Ļoti laba ideja nāca no robežsargiem, kuri ierosināja sākt svinību programmu ar akciju "Apskauj Latviju", kas mums ļautu apjaust Latvijas vēsturiskās robežas un tās garīgi stiprināt. Tāpat laba iniciatīva nāk no sabiedriskās organizācijas "1836" (1836 kilometri – Latvijas robežas garums – red.), kura piedāvā pārgājiena veidā apjaust Latvijas robežu.
Vēl vēlos minēt Latvijas Jumiķu apvienības ideju 2018. gadā Latvijā rīkot pasaules jumiķu olimpiādi, kad meistari kopā ar mācekļiem uz atsevišķām ēkām liks dakstiņu jumtus kā dāvanu Latvijai, vienlaikus gan nododot pieredzi no paaudzes paaudzē, gan akcentējot mūsu meistaru tradīcijas. Arī Zemkopības ministrija ir aktīva partnere, un jau rudenī mēs uzsāksim akciju "Lauki ienāk pilsētā", lai veicinātu dzīves telpas kvalitātes uzlabošanu. Fantastiski svētku programmā iesaistās arī Aizsardzības ministrija un citas institūcijas.
Ļoti nozīmīgs projekts, kuru koordinē Latvijas valsts simtgades birojs un kurš, cerams, paliks arī pēc svētkiem, ir "Latvijas skolas soma", kas aktualizē jautājumu, cik Latvijas bērnu pazīst Latviju, ir to redzējuši un apmeklējuši nozīmīgas vietas. Šis projekts palīdzēs veidot jauniešu piederības sajūtu un apzināties savu identitāti. Jāatzīst, ka ļoti daudz bērnu pat nav bijuši Rīgā un nav apmeklējuši ne Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, ne Gaismas pili, ne Prezidenta pili. Tāpat – cik daudz Rīgas bērnu ir redzējuši Daugavas lokus vai bijuši Likteņdārzā, Rotko centrā un citās Latvijai nozīmīgās vietās? Tāpēc "Latvijas skolas somas" ideja ir izveidot secīgu iespēju piedāvājumu Latvijas bērniem soli pa solītim klātienē pieredzēt un iepazīt Latviju.
– Kas, jūsuprāt, būs paliekošākās vērtības pēc tam, kad 2021. gadā būs nopūstas 100 svecītes jubilejas kūkā?
– Man gribētos šīs paliekošās vērtības sadalīt divās kategorijās. Pirmā ir attieksme – ka mums ir stiprināta ticība savai brīvībai, valstsgriba, ka mēs joprojām gribam savu valsti, arī vēlme un apziņa, ko es pats varu darīt, lai Latvijas valsts būtu labāka. Ir svarīgi, ka valsts simtgade rada tādas jaunas, paliekošas tradīcijas kā, piemēram, Baltā galdauta svētki, tāpat kā tas bija ar "Staro Rīga", kas radās Latvijas deviņdesmitgadē.
Atsevišķs virziens, kuru vēlamies aktualizēt, ir karavīru piemiņas vietu sakārtošana. Šim nolūkam galvenais būs 2019. gads, kad stāstīsim Latvijas sargu stāstu – kā pirms 100 gadiem Brīvības cīņās kopā ar karavīriem rūdījās visa sabiedrība. Ir svarīgi iekustināt apziņu, kā mēs atceramies cilvēkus, kuri cīnījās par Latviju, un ka mums jānes atbildība par viņu piemiņu.
Nozīmīgs projekts būs arī Latvijas apceļošana – jaunu tūrisma maršrutu radīšana pa valstiskuma veidošanās ceļiem. Nešaubīgi būs ļoti daudz jaunrades darbu, kas top jau tagad kā veltījumi Latvijas simtgadei. Šobrīd viens no būtiskākajiem spēlētājiem, kas šos jaunrades projektus atbalsta, ir Valsts kultūrkapitāla fonds. Ļoti laba jauna iniciatīva ir diriģentam Mārim Sirmajam, kurš jau ir uzsācis projektu "Latviešu komponisti Latvijas valsts simtgadei", kura ietvaros Latvijas komponisti radīs 100 jaunrades darbus koriem.
Arī Sigvards Kļava strādā pie brīnišķīga projekta "Latvijas gredzens", kas ir vērsts uz to, ka katrā kultūrvēsturiskajā reģionā kopā ar tā reģiona komponistiem un kolektīviem tiks veidots uzvedums, kas aktualizēs attiecīgā reģiona kultūrvēsturiskās saknes un identitāti.
Vēl vēlos akcentēt sakārtoto kultūrtelpu. Ir labi, ka mums izdevies sākt gan vairāku objektu sakārtošanu, gan diskusijas par jaunu kultūras objektu izveidi. Zīmīga būs Latvijas simbola – Rīgas pils – konventa daļas atvēršana Nacionālajā vēstures muzejā. Zināms, ka par Borisa un Ināras Teterevu fonda un "AB.LV" Labdarības fonda līdzekļiem Rīgā tiks uzcelts Laikmetīgās mākslas muzejs, kuram 2018. gadā plānots likt pamatakmeni.
Ļoti ceru, ka simtgade būs papildu stimuls lēmumam par nacionālas koncertzāles būvniecību Rīgā. Daudzviet reģionos par saziedotiem līdzekļiem top pieminekļi Latvijai nozīmīgām personībām. Protams, jau pieminētais projekts "Latvijas skolas soma" kā jauns izglītības pakalpojums, kas vērsts uz identitātes un piederības stiprināšanu, ir ļoti būtiska dāvana bērniem un jauniešiem.
Nenoliedzami, arī Latvijas simtgades filmas, kuru radīšanai jau notika konkurss. Pamatīgs darbs, kas ļoti svarīgs nacionālās identitātes stiprināšanai, ir nacionālā enciklopēdija, kas saturēs akadēmiskas zināšanas par Latviju un pasauli un būs uzticams avots, kur smelties faktus un informāciju. Ceru, ka vēl radīsies daudz interesantu ideju.
– Vai izziņotie 30 miljoni eiro, kas paredzēti svētku programmas īstenošanai, situācijā, kad līdzekļu trūkst gan medicīnā, gan izglītībā un citās nozarēs, gan pensionāriem, ir samērojama summa?
– Pirmkārt, tās ir aptuvenās aplēses, cik varētu izmaksāt liela apjoma svētki piecu gadu garumā. Latvijas valsts simtgades programma top, cenšoties piesaistīt visdažādākos līdzekļus, strādājot gan ar privātajiem investoriem, gan Eiropas Savienības fondiem un ļoti daudz izmantojot jau esošos resursus. Bet, ja ir unikālas lietas, kuras gribam veltīt simtgadei, jārēķinās, ka tās prasīs izdevumus.
Piemēram, simtgadei veltītās filmas – tās nevar uztaisīt bez maksas. Latvijas simtgades filmu projekts šobrīd ir pats dārgākais projekts, kas top vairāku gadu garumā. Vērtējiet paši – 16 filmas par sešiem miljoniem... Vai tas ir nesamērojami? Šis finansējums jau neizkūp skurstenī – tās ir paliekošas vērtības, turklāt tās ir arī darbavietas cilvēkiem, finansējums pakalpojumu sniedzējiem, radošajām personībām – producentiem, māksliniekiem, aktieriem. Šis finansējums paliek Latvijā. No tā cilvēki gūst labumu, radot arī virsvērtību. Mums būs produkts, kuru skatoties ģenerēsim ienākumus.
Liela daļa līdzekļu nepieciešama arī valsts simtgadei veltītajiem Dziesmu un deju svētkiem, kas paši par sevi vienmēr ir ilgstošs un komplicēts process. Trešdaļu finansējuma sastāda dalībnieku uzturēšana. Vairāk nekā 50% izmaksā pakalpojumi – apskaņošana, skatuves izveide, apgaismošana apsardze un citi. Tās visas ir darbavietas cilvēkiem tepat Latvijā.
Cilvēki parasti vēlas, lai, apmeklējot pasākumus, ir droši, ir laba skaņa, gaismas. Tās ir pozīcijas, kas veido lielas izmaksas. Mums būs grūti nošķirt, kas ir simtgades finansējums un kas nav, jo tiek izmantoti dažādi finansējuma avoti. Tas ir diskutabli – vai Dziesmu un deju svētki, kas tik un tā notiktu, ir jāskaita kopējā svētku budžetā vai nav. Simtgades svinību ietvara piepildīšana ar saturu ir atbildīgs un reizē arī sarežģīts process.