Taču, izrādās, tas viss nemaz nav tik vienkārši. Lūgts raksturot Pierīgas upju – Gaujas lejteces un Lielās un Mazās Juglas – ūdeņus, institūta "BIOR" iekšējo ūdeņu nodaļas pētnieks Ēriks Aleksejevs Pierīgas ūdeņus dala divās grupās: viena ir Gaujas lejtece, kur notiek nēģu rūpnieciskā zveja, un arī Pēterupe un Ķīšupe, kur atļauta nēģu sīkzveja, otra nosacītā grupa ir pārējie Pierīgas ūdeņi, par kuru iemītniekiem var runāt tikai kā par makšķerēšanas resursiem.
Vaicāts, vai zivju mūsu ūdeņos kļūst vairāk vai mazāk, pētnieks teic, ka uz to nav tik vienkārši atbildēt. "Pirmkārt, ko mēs uzskatām par zivīm, kuru resursi mūs interesē?" viņš atbild ar pretjautājumu. "Pateicoties arī zivju pavairošanas akcijām, ir kļuvis vairāk mazo tā saukto balto zivju – raudu, karūsu, vīķu un citu, bet makšķernieki vēlētos, lai vairāk būtu plēsīgo zivju, piemēram, līdaku, asaru un zandartu. Taču, to skaitu palielinot, makšķernieku iecienītās plēsīgās zivis sāk ēst arī savus sugas brāļus, un pierādījies tas, ka pavairot līdakas, laižot ūdeņos kāpurus, nav īstas jēgas, labāk to darīt jau ar pāris gadus paaudzētām zivīm.
Vēl viens aspekts – pārāk liels plēsīgo zivju skaits ir drauds arī taimiņiem, vimbām, lašiem, nēģiem, kas, piemēram, caur Pierīgas ezeriem, dodas Lielās Juglas virzienā," skaidro pētnieks, piebilstot, ka ar šīm problēmām iznāk saskarties, domājot par zušu populācijas saglabāšanu.
Ēriks Aleksejevs piemin arī Babītes ezeru, kur jau kopš 2004. gada zivju zveja ir aizliegta. Formālais iemesls – maz zivju, nelieli lomi. Pēdējā gadā, kad zveja bija atļauta, tika nozvejotas 32 tonnas. Tagad, kad lasām par Babītes ezerā izņemtajiem maluzvejnieku tīkliem, redzams, ka gada laikā tajos iekļuvis vairāk zivju nekā 2003. gadā, un toreiz taču arī bija maluzvejnieki. Tas ir piemērs tam, cik nosacīti ir vērtējumi par zivju skaitu mūsu ūdeņos. Taču centieni pavairot iekšzemes zivju resursus ir tikai uzteicami.
Iepriekš:
Saulkrastu upēs ielaisti taimiņu mazuļi
Mākslīgās zivju nārsta ligzdas – patvērums zivju mazuļiem
Zivju krājumi Mālpils ūdeņos tiek papildināti ik gadu
Kā Doles laši atpazīst dzimtos ūdeņus