Kāpēc gandrīz? Jo, paskatoties apkārt, redzu tīras ielas, ceļmalas, mežus, un, tikai ieskatoties rūpīgāk vai dodoties uz cilvēku norādītajām piesārņotajām vietām, ieraugu to, ko negribētu redzēt. Ar to gribēju teikt, ka, speciāli nemeklējot, atkritumu kalnus tā "uz aci" nemaz ikdienā nesastopu, tie atrodami, tikai īpaši tam pievēršot uzmanību. Toties pirms dažiem gadiem ar visādu drazu pilni bija grāvji, meži, auto stāvlaukumi...
Nenoliegšu, ka arī tagad ik pa brīdim automašīnu stāvlaukumos ceļu malās redzu no mājsaimniecībām atvestus atkritumu maisus, bet tie noteikti nav tik lielās kaudzēs kā tad, kad sākās akcija "Lielā talka". Esmu pārliecināta, ka zināma loma situācijas uzlabošanā ir tieši Lielajai talkai, jo vismaz tie cilvēki, kuri kaut reizi tajā ir piedalījušies un vākuši citu izmestās pudeles, plastmasas maisiņus, ēdiena atliekas, būvgružus un citus atkritumus, paši nekad tos vairs zemē nemet. To man ir apliecinājuši arī vairāki bērni.
Tomēr, ja paskatāmies mobilajā aplikācijā "Vides SOS", redzam, ka piesārņoto vietu Latvijā joprojām ir ļoti daudz. Nezinu, kam jānotiek, lai tādu nebūtu nemaz. Ceru, ka līdz ar paaudžu maiņu mainīsies arī paradumi un vairs neredzēsim, kā vecāku cilvēku pāris tepat Pierīgā speciāli uz mežmalu atved piekabi ar saviem sadzīves atkritumiem. Viņi tā darījuši visu mūžu, jo kāds taču tos vienmēr savāca. Tas ir tikai viens piemērs, bet ikdienā tādu diemžēl joprojām ir daudz.
Šādu necilvēku rīcība nav piedodama. Kā likt viņiem atvainoties dabai – zemei, kokiem, upēm un ezeriem, kam viņi nodara pāri? Laikam jau nekā. Tikai cerēt, ka reiz viņos pamodīsies sirdsapziņa un ka savus netikumus viņi nav paspējuši iemācīt saviem bērniem un mazbērniem.
Lai vai kā – pēc entuziastu aktivitātes Lielās talkas kartē redzu, ka ticība Latvijai kā tīrākajai zemei pasaulē nav zudusi, un mēs to kopsim, kopsim, kamēr sakopsim!