Savukārt vien 37% no tiem, kuri bērnību atceras kā nelaimīgu, pieauguši būdami, tomēr prot būt laimīgi, secināts Latvijas iedzīvotāju laimes un ģimenes tradīciju mērījumā "Amigo" laimes indekss.
Vairāki pētījuma aspekti visai pārliecinoši norāda uz saikni starp cilvēka attiecību pieredzi bērnībā un šīs pieredzes ietekmi uz paša labsajūtu un attiecību modeli savā ģimenē, tostarp arī attiecībām ar bērniem. 70% aptaujāto atzīst, ka viņu bērnības pieredze ietekmē to, kā viņi audzina bērnus tagad. Pozitīvi, ka 68% to, kas bērnībā nejutās laimīgi, cenšas neatkārtot savu vecāku kļūdas.
Pārmantojam gan kļūdas, gan labo pieredzi
Dažkārt apzināti, bet lielākoties neapzināti attiecību paražas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Diemžēl tas attiecas gan uz iepriekšējās paaudzes pozitīvajiem piemēriem, gan attiecību kļūdām. Vienlaikus jāatzīst, ka bērna loma ģimenē ir mainījusies, un dažkārt mūsu vecāku prakse, kuru būtu tik ērti atkārtot, tieši tāpēc vairs neder.
Paradigma ir citāda – pirms vairākiem desmitiem gadu, kad mūsdienu jaunie vecāki un vecvecāki paši vēl bija mazi, bērns bija vairāk vecāku īpašums. Tiesības bija vecākiem, un kopumā audzināšanas līdzekļi krietni vardarbīgāki nekā šodien. Tagad vecāki ir izglītotāki, zina arī citas metodes, kas krietni miermīlīgākā ceļā panāk to pašu rezultātu. Laimes sajūta ģimenē rodas mijiedarbībā – jo labāk es disciplinēju bērnus, jo mierīgāk un labāk jūtos ģimenē pats.
Vispirms nodefinēt, kas ir tas, ko nevēlos atkārtot?
Visbiežāk mēs kopējam vecāku nelāgos piemērus tad, ja neapzināmies viņu pieļautās attiecību un audzināšanas kļūdas. Tātad pirmais solis – saprast, kas ir tas, kas man lika justies slikti bērnībā un ko es noteikti negribu atkārtot savā ģimenē. Nodefinēt to, nosaukt vārdā!
Ikdienā diezgan bieži dzirdēts, ka cilvēki savās ģimenēs cenšas mazināt dažādus ierobežojumus, ko piedzīvojuši bērnībā, teiksim, vecāki nepirka mantas, jo tās nav praktiskas, nelaida pagalmā pie draugiem, jo bija jāpalīdz saimnieciskos darbos, vai uzspieda savu gaumi, jo bija tik pārliecināti, ka zina, kā bērnam jāizskatās. Salīdzinoši bieži tiek minēts, ka vecāki nepalīdzēja mācībās vai neveidoja gana tuvas un uzticības pilnas attiecības.
Sapratuši iemeslus, parasti vispirms pieaugušie par sev sāpīgajiem jautājumiem meklē informāciju anonīmi – lasa internetā, jautā publiskos forumos. Bet te svarīgi prast atsijāt vērtīgo informāciju no visādiem aplamiem spriedelējumiem.
Nevis aizbēgt, bet kontrolēt
Statistiski ir iespēja mainīt savas bērnības pieredzes īstenošanu, audzinot nākamo paaudzi, bet ne par visiem 100%. Tālab galējības neder! Ja vecāki ļoti sakoncentrējas uz vienu negatīvo bērnības pieredzes aspektu un cenšas to pilnībā izskaust no savu bērnu dzīves, visdrīzāk seko vilšanās. Tā pavisam aizbēgt no sevis jau nevar. Gudri rīkojoties, var apzināti kontrolēt un ierobežot savas negatīvās pieredzes izpausmes.
Piemēram, pieaugušais, kuram ar saviem vecākiem bijušas vēsas un distancētas attiecības, visdrīzāk arī nobriedušā vecumā būs nedrošs, uz sevi vērsts un noslēgts un diez vai spēs veidot pilnīgi pretēja tipa attiecības ar saviem bērniem. Pētījums rāda, ka ciešas attiecības ar bērniem ir 79% to, kuri bērnībā paši bijuši laimīgi un šīs sirsnīgākas attiecības ar bērniem šodien, ļauj pieaugušajiem arī pašiem justies laimīgiem. Pavadiet laiku kopā ar bērniem, veltiet tiem nedalītu uzmanību, kā arī regulāri samīļojiet savus bērnus.
Vairojiet labās atmiņas, kuras jūsu bērni saglabās visu mūžu!
Vecāku interese par viņu kā bērnu ikdienu, mīļuma izrādīšana, dzimšanas dienu svinības, arī motivējošas uzslavas un atbalsts, kas nodrošinājis laimes sajūtu bērnībā, visdrīzāk ir tie pozitīvie piemēri, kuri tiek mantoti un praktizēti cauri paaudzēm. Pētījuma dalībnieki kā būtiskas tuvu attiecību uzturēšanai ģimenē min arī kopīgas atpūtas, sportisku aktivitāšu, ceļojumu un kultūras pasākumu apmeklēšanas tradīcijas. Kopīgi piedzīvotais, pat ja tobrīd šķitis grūti, vēlāk pārtop pozitīvās emocionālās atmiņās. Tās dod spēku ilgtermiņā.
Bieži vien pat pēc vairākiem gadu desmitiem cilvēki spilgti atceras tādus notikumus, kā kopīgu makšķerēšanu vai pārgājienu, kura laikā bija negaiss. Šie kopīgie brīvā laika pavadīšanas paradumi salīdzinoši viegli pārmantojas, jo, it kā nemanot, kļūst par dzīvesveidu un arī nākamo paaudžu ģimeņu neatņemamu tradīciju un labsajūtas avotu.
Pētījums parāda arī to, ka kopumā Latvijas iedzīvotāji ir laimīgāki bērnībā (76%) nekā šobrīd, esot pieauguši (70%). Tas vēlreiz apliecina cilvēka tendenci atcerēties labo, taču vienlaikus dod cerības, ka mūsu attiecību mantojumā tomēr ir gana daudz pozitīvu šķautņu, kuras turpinām mēs un ar prieku reiz pārmantos arī paaudze, kas vēl tikai bauda bērnību. Laimīgu.