Skaļos klaigātājus mīļā miera un/vai Briseles rekomendāciju labad ierasti atbalstīs gludie pragmatiķi.
Lūk, tikai daži fakti, kas liecina, kāda kaluma vīri bija Latviešu leģionā, un ļauj nojaust, kas ir tas dzinulis, kas vēl 71 gadu pēc pēdējām kaujām vecos leģionārus atkal sauc nosacītā "ierindā" (jo par mierīgu un netraucētu ziedu nolikšanu pēdējos padsmit gados diemžēl nav ne runas):
asiņainajos Mores notikumos 1944. gada rudenī piecas dienas ilgstošās smagās kaujās, pārgurumā un izsalkumā, nemitīgās smagās tuvcīņās latviešu leģionāri uzveica desmitkārt lielāko Sarkanās armijas pārspēku, sekmīgi noturot aizsardzību un neļaujot ienaidniekam izlauzties līdz Rīgai;
leģendārais kapteinis Miervaldis Ādamsons (pazīstams ar segvārdu Marokas Baigais), kurš slavens ar pārdrošām operācijām, iefiltrējoties boļševiku partizānu vidū, lai iegūtu vērtīgus dokumentus, pēc ievainojumiem gandrīz zaudējis redzi un smagi cietis, tika atzīts par dienestam nederīgu, tomēr kategoriski pieprasīja tiesības cīnīties Kurzemes cietoksnī, kuras arī saņēma, un labi, ka tā, jo viņa vadītā rota Ziemassvētku kaujās pie Lestenes 36 stundas bez pārtraukuma noturējās pret sarkano pārspēku, atsitot visus uzbrukumus. Kopā ievainots astoņas reizes, 1945. gadā, zinot, ka karš ir zaudēts, atteicās no ārstēšanās Vācijā (kas varētu glābt ne tikai veselību, bet arī ļautu nenonākt komunistu nagos pēc kara beigām), lai varētu palikt Kurzemē. Izturējis čekas pratināšanas, sniedzot vien skopas atbildes, miris no lodes pierē Stūra mājas pagrabā;
Brīvības cīņu varonis un starpkaru Latvijas armijas virsnieks Kārlis Aperāts pēc smaga ievainojuma, 1944. gada jūlijā nonākot Sarkanās armijas ielenkumā, atteicās no evakuācijas, ko piedāvāja cīņubiedri, un nošāvās, lai neaizkavētu savas vienības atkāpšanos;
kapteinis Žanis Butkus Latviešu leģiona sastāvā uzvarējis vairāk nekā 100 tuvcīņas, neskaitāmas reizes ievainots. Pēc Latvijas okupācijas bijušais aizsargu nodaļas priekšnieks atteicies nodot ieročus okupācijas varai un pat okupācijas apstākļos turējis nemitīgās bailēs vietējo miliciju un okupācijas varas iestādes, vadot nacionālo partizānu vienību, kas uzbrukusi Tērvetes izpildkomitejai un 1941. gadā kaujās uzveikusi Sarkanās armijas vienības. Leģiona rindās arī pēc ievainojumiem viņš nebija pierunājams doties uz pārsiešanas punktu, ja kauja vēl nebija beigusies;
majora Ernesta Laumaņa vadītais triecienbataljons bija slavens visā frontē. Tas veicis vairākas pārdrošas akcijas ienaidnieka aizmugurē. Pēc kapitulācijas majors Laumanis slēpās Kurzemes mežos. Čekas noķerts un 1946. gadā notiesāts uz 20 gadiem katorgā, viņš tiesas sēdē nelūdza apžēlošanu vai soda mīkstināšanu, bet atklāti teica un pēdējā vārdā uzsvēra, ka cīnījies pret Sarkano armiju par patstāvīgu Latviju;
pēc kara beigām aptuveni 4000 bijušo latviešu leģionāru iesaistījās nacionālo partizānu kustībā, lai turpinātu bruņotu cīņu pret okupācijas varu.
Līdzīgu stāstu ir daudz, un sarakstu varētu turpināt ļoti ilgi. Ir skaidrs, ka latviešu leģionāru un to atbalstītāju kritiķu nopelni Latvijas labā ar leģiona padarīto nav samērojami, tāpēc šī trokšņošana gluži vienkārši nav ņemama par pilnu. Lai smalkie un politkorektie ļaudis turpina mierīgā gaisotnē malkot vīnus un caffè latte, dziļdomīgi apspriežot kārtējo pašizpūsto sociālo tīklu skandālu, bet neļausim viņiem ietekmēt mūsu nostāju par veco karavīru un viņu atbalstītāju valsts garantēto pulcēšanās brīvību.
Lai gan lielākā daļa Latvijas neatkarību sagaidījušo latviešu leģionāru jau ir aizsaulē, palikušie vēl aizvien nav saņēmuši valsts līmeņa atzinību. Par lielu panākumu uzskatāma 1998. gadā pieņemtā Saeimas deklarācija "Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā", kas atklāj leģiona vēsturi un pieprasa gādāt par leģiona karavīru godu, tomēr joprojām mūža nogali vecie vīri nepavada, baudot pelnīto cieņu. 2012. gadā Finanšu ministrija neatbalstīja Saeimā atbildīgajai komisijai veiksmīgi nodotā Nacionālās apvienības rosinātā Otrā pasaules kara dalībnieku statusa likuma, kas paredzēja leģionāriem zināmas sociālas garantijas, tālāku virzīšanu, atrunājoties ar budžeta (ne)iespējām. Diemžēl maziskās politiskajās cīņās apsīka arī pašu veterānu rosinātā alternatīvā versija, kas nekādus budžeta līdzekļus nepaģērēja – vien taisnīgu valsts attieksmi. Jācer, ka jaunais ministru prezidents Māris Kučinskis nebūs tik iztapīgs kā aizgājušo "Vienotības" laiku valsts vadītāji, un būs iespējama Nacionālās apvienības iniciatīvas uzturēšana spēkā. Mums ir jāatdod parāds vecajiem karavīriem.
Neņemot vērā teju atklātus Latvijas ienaidniekus, piemēram, Ždanokas kundzi, leģionāru gājiena dalībnieku kaunināšana mēdz skanēt no tām pašām mutēm, kuras joprojām, bet pirms Ķelnes notikumiem jo īpaši skaļi sauca uz Latviju "bēgļus". Vai tas būtu zināms nepilnvērtības komplekss – kauns atzīt, ka leģionāri cīnījās frontē, lai doties trimdā būtu iespējams patiesiem bēgļiem, slēpšanās aiz humānisma un pacifisma mētelīšiem, lai neatklātu to, ka pašiem Latvija un latviešu bēgļi nemaz nebūtu bruņotas cīņas vērti? Leģiona varonīgās kaujas, protams, nav labvēlīgākais fons sevis izgaismošanai... Rietumeiropā šīs refugees welcome kopienas nekautrējas izmantot arī sarkanos karogus ar sirpi un āmuru, ko pagaidām neuzdrošinās pat "mūsu" tā sauktie antifašisti.
Jāsaprot, ka leģionāru piemiņa ir vajadzīga arī mums – paaudzēm, kas Otro pasaules karu nav pieredzējušas. Leģiona cīņas un vēl dzīvo leģionāru acīmredzamā dziļi nacionālā pārliecība var kalpot kā iedvesmas avots un paraugs patriotismam un rūpēm par savu valsti, pienākuma likšanai pirms tiesībām. Laikā, kas tik skarbi izšķīra graudus no pelavām, Latviešu leģiona rindās atmirdzēja neskaitāmi daudz zelta graudu. Skaidrosim, nevis taisnosimies! Tie ir mūsu vīri, un patiešām nav nozīmes, kādās uniformās viņi cīnījās, ziedojot sevi par mums.