Paši saprotat – 100 gadi ir gluži vai neaptverams laika posms! Tas ir kā brauciens laika mašīnā ar neskaitāmām pieturām un notikumiem, kas nav tikai fakti, bet pasaules pagrieziena punkti. Tālajā 1916. gadā, kad Valijas kundze piedzima, neviens pat iedomāties nevarēja par tehnoloģijām, bez kādām mēs nespējam iedomāties savu ikdienu. Es pozitīvi apskaužu viņu par iespēju piedzīvot tieši šos 100 gadus, jo nevienā citā laikmetā tik strauja pasaules attīstība nav notikusi. Un viņa visu to ir redzējusi savām acīm!
To, kā uz ceļiem parādās arvien modernākas automašīnas, kā attīstās telefonsakari, radio un mūzikas ierakstu iespējas, kā tapa skaņas kino, kā ziņa, kas savulaik vēstulē nedēļām ilgi ceļoja līdz adresātam, tagad, uzrakstīta datorā vai telefonā, tikai dažās sekundēs nokļūst līdz pasaules otram galam. Un visbeidzot Skype – kad vari runāt ar cilvēku Amerikā vai Anglijā un vēl redzēt viņa seju! Tā ir lieta, ko Valijas kundze minēja kā vislielāko brīnumu, ko viņai nācies piedzīvot.
Tomēr, kad jautāju, kas visvairāk paticis no jaunatklājumiem, viņa nešauboties minēja veļasmašīnu. Un tas ir tikai saprotams – ja lielāko daļu mūža veļu nācies mazgāt ar rokām, mašīna, kas to pat izskalo un vēl izžāvē, ir neatsverams atvieglojums ikdienas solī.
Tās tādas materiālas lietas, par ko runājām ar Valijas kundzi un viņas meitu Modru. Tomēr visspilgtāk man atmiņā palikusi tieši sajūta, kas nepameta visu sarunas laiku. Gaisā virmoja sirsnība, mīļums, laime un gandarījums par saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Žēl, ka to nevaru atspoguļot ar rakstītiem vārdiem. Toties esmu laimīga, ka man bija šī iespēja – satikt tik gaišus cilvēkus. Gan Valijas kundze, gan Modras kundze, stāstot par saviem tuvajiem, nežēloja mīļus vārdus un pauda gandarījumu par viņu sasniegumiem.
Kad jautāju Valijas kundzei tik ilga mūža recepti, viņa nevilcinoties izsaucās, ka tā ir tikai un vienīgi ticība Dievam. Tā viņai palīdzējusi pārvarēt jebkuru grūtību un kaiti. Acīmredzot tā arī ir, bet man vēl gribētos apgalvot, ka tik ilgu mūžu spēj nodzīvot tikai tik gaiši cilvēki, kāda ir Valijas kundze. Ja cilvēks visu mūžu ir domājis par citiem, dalījies ar citiem it visā pat tad, kad pašam nekā nav bijis, – tad citādi nemaz nevar būt! Ne velti visi apkārtējie viņu tā mīl un lutina.
Paldies Valijas kundzei par gūtajām atziņām un saulainajām (arī ne tiešā nozīmē) atmiņām! Un paldies Modras kundzei par piemēru, kā jārūpējas par saviem vecākiem!