Arī internetā atrodamajās kartēs, kurās atspoguļots iedzīvotāju blīvums valstī, labi redzams, ka galvaspilsētas centrā tas ir apmēram tāds pats kā, piemēram, Latgalē – Rugāju novadā, kur uz viena kvadrātkilometra mīt tikai mazliet vairāk par četriem, bet mazāk par pieciem iedzīvotājiem.
Pamazām vien par daudzu galvaspilsētas centra iedzīvotāju pastāvīgajām mājām ir kļuvusi Pierīga – ciemi bijušajās pļavās un burkānu laukos. Daudzviet arī dārzkopju kooperatīvu namiņi pārtapuši par dzīvojamajām mājām, jo tā var dzīvot gan tuvāk dabai, gan tīrākā gaisā un, iespējams, arī lētāk.
Oficiāla statistika par to, cik tādu cilvēku, kam ir miteklis galvaspilsētā, bet kas dažādu iemeslu dēļ dzīvo citur, nav viegli pieejama. Ja bērni nav jāsūta bērnudārzā vai skolā, nav jāsaņem sociālie pabalsti, tad īstas nepieciešamības būt deklarētam kādā konkrētā ģeogrāfiskā punktā nav, jo vismaz līdz šim ar nekustamā īpašuma nodokļa vai elektrības rēķinu maksāšanu tam tieša sakara nebija.
Bet tad vienu dienu Rīgas domes vadība nāca klajā ar paziņojumu, ka tiem, kuriem galvaspilsētā pieder nekustamais īpašums, bet paši īpašnieki ir deklarējušies citur, nekustamā īpašuma nodoklis pieaugs septiņas reizes, nosakot, ka jādeklarējas līdz 1. martam. Doma jau nav slikta, jo vairāk naudas pilsētas kasē ieplūdīs tik un tā. Ja nedeklarēsies, maksāsi septiņkārtīgi, ja deklarēsies, tad tikpat, cik visi pārējie, un vēl Rīgas pilsētas kasē nonāks tava ienākumu nodokļa nauda.
Lai gan valsts ar likuma spēku ir atļāvusi pašvaldībām rīkoties ar nekustamā īpašuma nodokli līdz pat tā lieluma noteikšanai, ja viena pašvaldība sāk radikāli rūpēties par savu labumu, tad pārējās brīva tirgus jeb konkurences apstākļos var atbildēt ar to pašu. Tā sacīt, katrai nūjai ir divi gali.
Pagaidām Rīgas mestajam izaicinājumam atsaukusies tikai Carnikavas novada pašvaldība. Vai tas būs izņēmums vai arī tiks parautas vaļā starpnovadu deklarēšanās karu slūžas, vēl nav skaidrs. Neoficiāli apjautājoties, ko par Rīgas domes nodokļu iekasēšanas veidu domā viens otrs no Rīgai tuvāko novadu vadītājiem, glaimojošu vērtējumu nav.
Vispirms jau tīri cilvēciski nešķiet īsti taisnīgi pēkšņi sākt maksāt par Pierīgas dārza būdiņu vai no senčiem mantotu mājiņu, piemēram, kaut kur Gaujas krastos Sējas novadā. Otrkārt, arī nodokļiem ir savs samērs – tie ir vai nu pavelkami, vai nepavelkami. Psihologi apgalvo, ka gadījumos, kad rodas problēmas, cilvēki vai nu mēģina tās risināt, vai metas bēgt.
Un treškārt – vai tiešām vienīgā iespēja, kā uzlabot pašvaldības budžetu, ir manipulācijas ar nekustamā īpašuma nodokli?