Gada laikā rezidentūras jomā nav darīts nekas.
Eiropā ārsta izglītība sastāv no 6 gadu līdzdiploma izglītības medicīnas fakultātē un 4–6 gadu rezidentūrā. Rezidenta stipendija nedaudz pārsniedz iztikas minimumu. Politiķu runas, ka varētu jau strādāt ārsts bez rezidentūras, vienkārši ir tukša mēles kulstīšana, jo mēs strādājam ar Eiropas regulām par reglamentētajām profesijām. Skatīšanās pār sētu uz Krieviju (joprojām viena vai divu gadu internatūra un specialitātes apgūšana kursos) der tiem, kas vēlas arī Krievijas rubli, ceļus, ēkas un sadzīves kultūru.
Universitāšu medicīnas fakultātes šogad absolvēs apmēram 280 studentu, tātad vajag tikpat daudz rezidentūras studiju vietu. Bet šiem jaunajiem ārstiem būs pieejamas tikai 180 vietas (daļa ir rezidentūra apakšspecialitātēs, tātad – realitātē tikai 160), turklāt uz šīm vietām pretendēs arī tie, kas netika rezidentūrā pērn un aizpērn.
Murgains ir politiķu arguments, ka rezidentūra jānodrošina tikai labākajiem. RSU un LU medicīnas fakultātes Latvijā sniedz vislabāko izglītību, par ko liecina lielais ārvalstu studēt gribošo skaits mūsu augstskolās. 99% gadījumu jaunais ārsts, kas pārvarējis anatomijas un bioķīmijas kolokvijus, internās medicīnas eksāmenus, apguvis ķirurģiju un patoloģisko anatomiju, ir pietiekami zinošs, lai būtu pelnījis tālākstudijas rezidentūrā.
Rezidentūras neesamības dēļ aptuveni 100 medicīnas fakultāšu absolventu medicīnas izglītību Latvijā turpināt nevarēs, un lielākā daļa no viņiem dosies studijas turpināt ārzemju klīnikās. Kā rāda iepriekšējo gadu pieredze, tie, kas aizbrauc pēc 6. kursa absolvēšanas, Latvijā vairs neatgriežas – gan tāpēc, ka specialitāti studē svešvalodā, gan tāpēc, ka saņem 6–10 reizes labāk apmaksāta darba piedāvājumus, gan tāpēc, ka rezidentūras laikā apprecas, iedzīvojas svešumā.
Pašlaik šie jaunie un talantīgie cilvēki grib palikt un studēt Latvijā. Valdība spiež viņus pamest Latviju. Runa ir par topošajiem ārstiem, valsts ieguldītajiem līdzekļiem, valsts plānošanas nepilnībām un potenciālā zaudējuma novēršanu. Tai pašā laikā reģionos slimnīcās nevar nodrošināt dežūrārstus. Rīgas lielajos stacionāros dežūras palīdz nosegt šie paši rezidenti.
Protams, šeit vietā būtu prasīt – kāpēc Latvijā katru gadu tiek apmācīti par 100 ārstniecības studentiem vairāk, nekā nepieciešams (nekā piedāvājam rezidentūras, darbavietas utt.).
Vienas atbildes uz šo jautājumu nav, bet galvenokārt tās ir augstskolu intereses. RSU studentu mācības tiek iekļautas Veselības ministrijas budžetā, bet LU Medicīnas fakultātes studentu – Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā. Dažāda finansējuma sistēma, resoriskas intereses. Veselības ministrija taisnojas, ka esot taču arī pilnas maksas medicīnas studenti, tāpēc ministrijas ierēdņi nevarot saprast – cik studentu ir, cik vajag un kāpēc vajag.
Šogad rezidentūras uzņemšanā liela loma būšot tam, kas normatīvajos aktos nodēvēts par reģionālo vienošanos, proti, prioritāri valsts apmaksātās rezidentūras vietās tikšot uzņemti tie absolventi, kas būs noslēguši vienošanos ar ārstniecības iestādi vai pašvaldību ārpus Rīgas, turklāt konkrētā specialitātē. Tātad netiks vērtētas studiju sekmes, volontēšana klīnikās, pētniecības darbs, bet iespējas saņemt pašvaldības izsniegtu izziņu.
Un vēl – veselības ministrs ir nolēmis ieviest dzimtbūšanu– piespiest visus rezidentūras absolventus strādāt tikai un vienīgi valsts vai pašvaldību iestādēs par 550 eiro algu vēl 5 gadus pēc rezidentūras beigšanas– tātad 17 gadus (12 gadus līdzdiploma un rezidentūras studiju+ 5 gadi atstrādes) topošajam mediķim jāizsvītro no savas dzīves.
Te ir vērts citēt topošos grozījumus (Gunta Belēviča redakcijā) Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumos Nr. 685 Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi:
"Pēc rezidentūras beigšanas nosacījumi personai, kurai IR noslēgta "reģionālā vienošanās":
Pēc rezidentūras beigšanas turpmākos piecus gadus strādā attiecīgajā ārstniecības personas specialitātē Latvijas Republikas teritorijā:
1) ārstniecības iestādē, ar kuru ir noslēgta "reģionālā vienošanās",
2) pašvaldības norādītā ārstniecības iestādē, ja "reģionālā vienošanās" ir noslēgta ar pašvaldību.
Pēc rezidentūras beigšanas nosacījumi personai, kurai NAV noslēgta "reģionālā vienošanās":
pēc rezidentūras beigšanas turpmākos piecus gadus strādā attiecīgajā ārstniecības personas specialitātē Latvijas Republikas teritorijā:
1) valsts ārstniecības iestādē,
2) pašvaldības ārstniecības iestādē,
3) ģimenes ārsta praksē,
4) Veselības inspekcijā,
5) Slimību profilakses un kontroles centrā,
6) SIA Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūts,
7) SIA Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnika."
Uztvērāt? Topošajam rezidentam piespiedīs parakstīt dokumentu, ka viņam pēc sešiem studiju gadiem un pieciem rezidentūras gadiem vēl pieci gadi jāstrādā Belēviča uzskaitītajās iestādēs. Un jāstrādā par 550 eiro uz papīra. Un nekādas precības, tālākapmācības, rezidentūras apakšspecialitātēs. Dīvaini – ne arhitektiem, ne inženieriem, ne ekonomistiem, ne juristiem piespiedu atstrādes nav. Topošiem mediķiem – dzimtbūšana. Jādomā, ministrs vēl pieprasīs pirmās nakts tiesības.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Padomju Savienībā šo sistēmu nodrošināja, atņemot pases. Tiesa, toreiz dzimtbūšana tika noteikta uzreiz pēc studijām un tikai uz trim gadiem.
Jautāsiet – kāpēc Guntis Belēvičs uzstājīgi cenšas piesiet ārstus tikai pie valsts un pašvaldību iestādēm? Jaunie ārsti nevēlas iet strādāt uz klīniku ar lielu atbildību un mazu algu. Piemērs ir ginekoloģija – jaunie kolēģi labprāt strādā savās ginekologu praksēs, nevis dežurē, riskē, operē dzemdību vai ginekoloģijas nodaļā.
Es neticu, ka Latvijai būs dota izņēmuma iespēja nepakļauties Eiropas regulai par brīvu darbspēka kustību pat tad, ja Guntis Belēvičs Briselē sitīs ar tupeli par galdu. Un rezidentūras absolventi brīnīsies – kāpēc viņiem noteikti jāstrādā sešās Rīgas pašvaldībai piederošajās ambulatorajās iestādēs, nevis 19 – nepiederošajās, kaut visas šīs iestādes par vienādu cenu veic vienādi apmaksātus valsts pasūtītus pakalpojumus. Miljonārs Guntis Belēvičs nesaprot skaitli 550 eiro mēnesī uz papīra. Kā cilvēks, kas brauc ar "Bentley Continental GT" un lepojas, ka brīvajos brīžos starp ministrēšanas pienākumiem par 960 tūkstošiem nopircis dzīvokli Ķīpsalā, viņš nenojauš, ka tādam pirkumam vajag 2500 māsu vai 2000 ārstu algu.
Vai ir iespēja piesaistīt jaunos ārstus rajonu slimnīcām? Jā, ir – maksājot algu, nevis nabadzības pabalstu.
Vai Eiropā ir vērotas līdzīgas situācijas? Jā, vissmagāk pirms 10–20 gadiem klājās Polijā, kur visi operējošie ārsti izvēlējās braukt uz Austrumvāciju dežurēt par ievērojami lielāku algu. Un Polijas valdība bija spiesta soli pa solim celt atsevišķu ārstu un māsu specialitāšu algas – sākotnēji anesteziologiem 4–6 reizes, pēc tam visām operējošajām specialitātēm, bet pēc tam arī neatliekamās palīdzības speciālistiem. Pašlaik neatliekamās palīdzības dienestos ārsti Polijā saņem vismaz trīskārt vairāk nekā Latvijā. Un rezultāts acīmredzams – kaut joprojām Austrumvācijā algas ir lielākas, poļu ārsti un māsas atgriezušies savās slimnīcās.
Bet Latvijā medicīnai naudas nav. Saeima, Ministru kabinets, finanšu ministri vienmēr ir glābuši "Parex", "AirBaltic", "Liepājas metalurgu" un citus uzņēmumus, ko blēži ir nolaiduši. Šie valstsvīri ir būvējuši oranžos zelta tiltus, VID ēku un Iekšlietu ministrijas ēku, viņi ir pirkuši dārgākās mašīnas, autobusus un tramvajus, gandrīz nopirkuši vilcienus, ar kuriem neviens nebrauks.
Valsts varas noziedzīgā attieksme pret veselības budžetu ir Latvijas lāsts. Valsts varas ieliktenis Guntis Belēvičs grib aizdzīt trimdā Latvijas jaunos ārstus.