Kino jau izsenis ir izmantos propagandai. Šī mākslas forma tam ir īpaši piemērota, jo tā ļoti spēcīgi iedarbojas uz cilvēka domāšanu. Filmas skatīšanās brīdī kino apmeklētājs ir pilnīgi pasīvā lomā un tiek viegli pakļauts dažādām idejām, kuras visbiežāk slēpjas it kā nevainīgās detaļās.
Holivudas filmas laika gaitā kļūst arvien ideoloģiskākas. Agrāk mēs varējām skatīties tādas filmas, kā "Zvaigžņu kari", kā vienkārši aizraujošas filmas ar tādiem pārlaicīgiem motīviem kā draudzība, varonība un mīlestība. Taču šie laiki ir garām. Sabiedrība šobrīd ir "jāizglīto" par to, kas ir "pareizi".
Ja, piemēram, Kventina Tarantino filmas agrāk bija tikai asiņaini trilleri, tad tagad tie ir asiņaini trilleri, kas izceļ arī problēmas rasu attiecībās. Tāpat Holivuda nevar arī īsti tikt pāri 2. Pasaules karam un nemitīgi no jauna izcīna cīņu ar Vāciju. Un tad ir filmas par "neatkarīgām, spēcīgām sievietēm" vai tik pat "neatkarīgiem, spēcīgiem" vīriešiem, kas saprot, ka ir sievietes un maina savu dzimumu. Arī "Zvaigžņu karu" jaunās filmas aina, kur galvenā varone pasaka, lai viņas cīņu biedrs "netur viņas roku" ir ideoloģiska detaļa – it kā sīkums, bet tomēr...
Jāņem arī vērā, ka ASV universitātes ir saražojušas milzīgu daudzumu "ekspertu", kuru maizes darbs ir mākslas dekonstrukcija un ideoloģisku pazīmju meklēšana it visur. Vai filma ir rasistiska, naidīga pret sievietēm, vai arī tā ir uzslavējama par savu progresīvumu – tas ir tas, kas šobrīd nosaka mākslas darba vērtību. Var jau būt, ka kino ir jāizmanto propagandai, vai izskaties politkorektāk – publiskajai komunikācijai, sabiedriskajām attiecībām. Var jau būt, ka kino uzdevums ir nevis nest vēstījumu par kādām pārlaicīgām un cilvēciskām vērtībām, bet gan "naida" izskaušana un "stereotipu" laušana.
Bet varbūt iemesls tam, ka sievietēm kino tiek atvēlētas "vājās" lomas, ir fakts, ka sievietes (ar atsevišķiem izņēmumiem) visā cilvēces vēsturē nekad nav bijušas karotājas? Protams, mēs visi zinām par Žannu d'Arku. Bet tieši tas, ka šī Dieva uzrunātā karotāja bija meitene, izceļ viņu. Visi saprot, ka viņa bija unikāla karotāja, tieši tāpēc, ka tā nebija sievietei tipiska loma. Fiziski grūtie uzdevumi viņai kā sievietei bija daudzkārt smagāki nekā vīriešiem, un tieši tāpēc viņa bija varone – nevis tāpēc, ka it kā neesot atšķirības starp to, kādus fiziski smagus uzdevumus var veikt vīrietis un kādus – sieviete.
Bet sieviete–karotāja ir izņēmums. Sieviete–māte ir norma. Izņēmumu padarīt par normu nav normāli. Zinu, zinu – tā teikt ir zaimojoši. Mēs taču visi zinām, ka cilvēks ir "balta lapa", kas var brīvi attīstīties neatkarīgi no savas bioloģijas un kļūt kaut vai par vienradzi, ja iekšēji tā jūtas. Bet sieviete nebūt nav "vājais" dzimums – sievietes spēks ir citādāks. Tas ir tas, ko Holivuda nekad neatzīs.
Sievietes spēks izpaužas kā mātei. Dzemdību sāpes neviens vīrietis "varonis" pat nevar iztēloties. Šis spēks ir tas, kas nodrošina pašas cilvēces tālāku pastāvēšanu – vai var būt vēl lielāka varonība? Šīs varonības nodošana ar tukšas karjeras veidošanu ir tas, ko vēlas panākt finanšu oligarhija, kas savas idejas popularizē caur Holivudas kino.
Uz mirkli atgriezīsimies no kino pasaules realitātē. Kad Ķelnē imigrantu pūļi uzbruka vācu sievietēm, vai tajā brīdī viņas domāja par to, cik Rietumu vīrieši ir ļauni, jo sievietēm kino netiek atvēlētas Brūsa Vilisa un Arnolda Švarcnegera lomas? Vai arī viņas meklēja kādu spēcīgu Rietumu vīrieti, kas viņas varētu aizstāvēt tajā brīdī? Ko uzbrukumos cietušās domāja par Ķelnes pilsētas galvu – feministi, kas ieteica vācu sievietēm "turēties rokas stiepiena attālumā" no imigrantiem? Vai viņas jutās pateicīgas tām feministēm, kas centās noklusēt masveida izvarošanas?
Patiesība ir nepatīkama. Rietumu feministēm patiesa sieviešu aizsardzība nav tik liela problēma kā viņu iekļaušana kapitālistiskajā darba tirgū un šīs idejas popularizēšana caur Holivudas kino mašinēriju.