Ģimenes (viena ir no Sīrijas, otra – no Eritrejas, to skaitā divi pirmsskolas vecuma bērni) ieradās Latvijā vēlā piektdienas vakarā un patlaban atrodas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Ropažu novada Muceniekos.
Nesauksim to par svinīgu sagaidīšanu, bet valsts mēroga notikumu gan, jo katra patvēruma meklētāja ierašanos Latvijā jau nepavada Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes Pētersones-Godmanes publiska uzstāšanās televīzijā.
Protams, šajā reizē viedoklis tika prasīts arī Mucenieku iedzīvotājiem, jo tieši viņi, tāpat kā iepriekš, veidos buferjoslu ap patvēruma meklētāju centru. Mucenieku iedzīvotāju komentāri gan bija visai izturēti un atbildes uz jautājumu, kā tad īsti ir sadzīvot ar patvēruma meklētājiem, pārsvarā bija lietišķas un līdzsvarotas.
Patiesībā vairāk neskaidrību ir par pašlaik iekonservētās "Bundulīšu" mājas nākotni, kuras atpirkšanai no bankas jau atradušies 75 tūkstoši eiro un būs arī vairāki miljoni nama renovēšanai, proti, vai tur būs kaut kas līdzīgs cietumam, vai apkārt tiks novilkts dzeloņstiepļu žogs un tamlīdzīgi.
Taču pavisam cita aina sestdien bija vērojama mītiņā pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Apmēram 200 cilvēku, kuru vidū bija, piemēram, antiglobālists Andris Orols, protestēja pret Eiropas bēgļu politiku. A. Orols nepārprotami norādīja: pretēji tam, ka skaļi paziņots, ka neviens patvēruma meklētājs uz Latviju braukt negrib, viņi "kā tādas VIP personas speciāli tika atvestas, un tagad tās apčubinās un aprūpēs speciālas tulku, ārstu un citu speciālistu vienības".
Cik var saprast, tikai naudas trūkums neļauj antiglobālistiem protesta mītiņu rīkot arī Ropažos.
Varētu jau šķist, ka "naida minūtes", kādas aprakstījis angļu rakstnieks Džordžs Orvels grāmatā "1984", ir pagātne, bet nē. Izrādās, šādās reizēs pretnostatījums "mēs un viņi" ir pati iedarbīgākā formula. Un, ja vēl pie visa var vainot Eiropu, tad viss ir labākajā kārtībā.
Ļoti iespējams, ka lielākā daļa Pierīgas iedzīvotāju tā arī nesastaps nevienu no 531 patvēruma meklētāja, kas divu gadu laikā ieradīsies Muceniekos. Iespējams, ka bēgļiem par sūru būs mūsu klimats, neizdosies atrast darbu un atradīsies arī citi iemesli, lai atkal dotos tālāk, kā to jau izdarījuši 300 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tiesa, mūsējie izmantojuši Eiropas Savienības iedzīvotāju pamattiesības, kas atļauj brīvu darbaspēka kustību, bet vairums patvēruma meklētāju tomēr centušies paglābt kailo dzīvību. Un kur tad viņi no Latvijas dosies?
Visticamāk, uz Eiropu, no kuras sestdienas protestētāji grib stāties ārā. Un, ja pieļaujam, ka tas izdodas, kas būs nākamais mērķis, pret kuru tad varēsim cīnīties? Pieredze jau būs. Bet vai pieredze būs, kā iestāties "par" latviešu strādnieku tiesībām, piemēram, Anglijā, kuras valdība solās ierobežot sociālos pabalstus ieceļotājiem no Austrumeiropas?