Ja ceļā no darba uz mājām tā dēļ ir bijis jāpavada divreiz ilgāks laiks, neesmu par to sašutusi. Lai tik snieg! Gan bērniem prieki, gan akās beidzot būs vairāk ūdens.
Tas atkāpei par janvāri. Bet patiesībā gribēju padalīties ar savām 1991. gada janvāra atmiņām un asociācijām. Tā kā tolaik biju pusaudze, spilgti atceros 14. janvāra rītu, kad skolotāja ļāva "bastot" skolu un lika doties mājās skatīties televizoru – lai mēs zinātu, kas notiek. Neatceros, ka tiešām uzreiz būtu skrējusi uz mājām pie televizora. Atceros prieku par to, ka nenotiek mācību stundas.
Ne pēc dažiem gadiem, ne tagad vairs neatceros, kāpēc skolotājai bija tik svarīgi mūs palaist mājās. Ko viņa bija ar to domājusi vai cerējusi? Ne jau to, ka mēs, pusaudži, brauksim uz Rīgu. Toreiz vēl biju par jaunu, bet, ja būtu pāris gadu vecāka, domāju, ka ziņkārības dēļ būtu aizbraukusi. Jo, lai vai cik gadu pagājis, ik janvāri atceros tās sajūtas, ar kādām gāju no skolas uz mājām. Un vienmēr sajūtu to satraukumu, kas bija sirdī. Kāpēc un par ko, precīzi izskaidrot nevaru.
Katru gadu janvārī vairāk vai mazāk pie Barikāžu notikumiem atgriežamies arī ģimenē. Manam vīram tolaik bija mazliet pāri divdesmit, un kopā ar vīriem no savas darbavietas viņš visu Barikāžu laiku nodzīvoja pie Ministru padomes ēkas. Cēsu vīriem Ministru padomes apsardzes dienesta priekšnieks Juris Vectirāns bija ierādījis konkrētus kāpņu laukumus un logus, ko aiznaglot un sargāt.
Tagad vīrs gan atzīst, ka jau pēc pirmās iekštelpās pavadītās dienas licies, ka ārā ir interesantāk, tāpēc vēlāk iekštelpās sūtījuši vecākus kolēģus, bet pats kopā ar jaunākiem čaļiem stāvējis ārpusē, kur skanējušas dziesmas un bijusi iespēja vērot notiekošo. Šo stāstu viņam pārjautāju gandrīz katru gadu. Un katru gadu viņš man izstāsta arvien vairāk detaļu. Laikam tāpēc, lai neaizmirstu. Zīmīgi, ka drīz vien vīrs uzsāka dienestu Zemessardzē un vēlāk armijā, kur bieži vien viņa ceļi krustojās ar Vectirāna kungu.
Šādu stāstu – kaut vai tikai par viena loga sargāšanu vai sviestmaizīšu smērēšanu un tējas vārīšanu Barikāžu dalībniekiem – nekad nevar būt par daudz, un tie nekad nebūs maznozīmīgi. Katrs tāds stāsts nozīmē to, ka nebijām vienaldzīgi. Šie stāsti, tāpat kā gan iepriekšējos gados, gan šogad aptaujātie pierīdzinieki (skat. aptaujā), sniedz pārliecību, ka krīzes situācijā darbos būsim drosmīgāki un izlēmīgāki nekā vārdos. Pavisam noteikti varu teikt, ka gan mana ģimene, gan draugi un paziņas nebūtu malā stāvētāji. Ar šo pārliecību man pietiek.
Un jums?