Šī nedēļa ir tāda īpaša. Vispirms 80. dzimšanas dienu nosvinēja komponists Raimonds Pauls, tad Valsts prezidents Raimonds Vējonis nosauca iespējamo Ministru prezidenta kandidātu – Māri Kučinski, kurš Saeimā pārstāv Zaļo un Zemnieku savienību, gan būdams Liepājas partijas biedrs.
Taču ir vēl kāds trešais notikums – šonedēļ aprit 25 gadi kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Šis laiks noteikti ir pelnījis vislielāko uzmanību kaut vai tāpēc, ka tā īsti nav pagaisis no cilvēku atmiņas vēl tagad – laikā, kas piepildīts ar visai dažādiem, tostarp arī valsts vēsturē nozīmīgiem, notikumiem.
Tieši otrādi. Barikāžu melnbaltā pasaules aina joprojām kalpo par tādu kā atskaites punktu, lai godīgi paskatītos, cik svarīga mums ir tā zeme, ko saucam par savējo. Protams, Latviju par savu sauc arī cilvēki, kuri tolaik bija spēka gados, bet, barikāžu laikam sākoties, bija stipri apmulsuši vai nobijušies un barikādēm pat tuvumā nerādījās.
Man personiski barikāžu laiks arvien liek atcerēties to dienu, kad, šķērsojot Rīgas centru, lai pēc darba avīzes redakcijā dotos uz mājām, piestāju pie vīru pulciņa Ļeņina pieminekļa pakājē. Todien ASK stadionā notika tā sauktā Vislatvijas darbaļaužu sapulce, kuras dalībniekiem pēc tam vajadzēja doties gājienā uz Augstāko Padomi un pieprasīt tās atkāpšanos. Vīri, ar kuriem draudzīgi sarunājos, bija nolēmuši aizšķērsot šai melnajai kolonnai ceļu. Viņu sejas bija nopietnas un rindas ciešas jo ciešas.
Sapratu, ka nejauši esmu kļuvis par vienu no viņiem, turklāt plecu pie pleca ar pārējiem stāvēju vienā no pirmajām rindām. Nebūdams apmācīts tuvcīņai, nejutos īpaši pārliecināts par savu gatavību kailām rokām mesties tuvcīņā, iespējams, pat ar bruņotu pretinieku, lai gan bēgt prom arī bija kauns. Mazliet trīcošiem ceļiem iedomājos gan par varonību, gan par to, kas notiks ar maniem bērniem, ja, nedod Dievs, gadās kas neatgriezenisks. Un vēl iedomājos, ko viņi paaugušies sacītu, ja uzzinātu, ka tētis tā vienkārši ņēmis un aizmucis no kaujas lauka.
Toreiz viss beidzās ne ar ko jeb labi, jo Vislatvijas darbaļaužu sapulces dalībnieki pa ceļam uz pilsētas centru bija vienkārši izšķīduši janvāra pēcpusdienas krēslā. Taču es arvien vēl prātoju, ko tad īsti nozīmē varonība. Vai tā ir tikai vienkārša baiļu pārvarēšana vai tomēr kaut kas krietni vairāk?
Droši vien cilvēkiem, kuri ir dzimuši jau brīvā valstī, atbilde uz šo jautājumu nāktu vieglāk. Savukārt es priecājos, ka jau gadsimta ceturksni varu izbaudīt tās priekšrocības, ko tāda brīva pasaule dod. Un tā ir laba iespēja, reizēm pieminot arī pārdzīvoto barikāžu laiku.