Viņas piedzīvojumiem var sekot līdzi tiešsaistē interneta blogā www.mugursoma.lv. No pēdējā ceļojuma, kas ilga vairāk nekā gadu jeb 389 dienas, Zane atgriezās pagājušā gada nogalē, un, kamēr iespaidi vēl pavisam svaigi, aicinājām viņu dalīties tajos arī ar mūsu lasītājiem.
– Kas tevi pamudināja doties tādā ceļojumā?
– Ceļot esmu vēlējusies, kopš sevi atceros, un 2012. gada nogalē nolēmu, ka ir pienācis laiks to sākt darīt. Sāku ar ASV, tai sekoja Kaboverde, tad Āzija un Austrālija, pēc tam Eiropa, Ķīna, Vidusāzija, Balkāni. Savukārt pēdējā gada ceļojums, kas ilga no 2014. gada novembra sākuma līdz 2015. gada novembra beigām, aptvēra abas Amerikas un Antarktīdu.
– Kāpēc cilvēkam, kuram ir labs darbs, interesanta dzīve, vienam pašam jādodas ceļā, turklāt uz tik ilgu laiku?
– Man vienmēr ir bijusi interesanta dzīve neatkarīgi no vietas un laika. Arī darba posms bija gana krāsains un piepildīts, tomēr sapnis par ceļošanu nelika mieru. Iesākumā ceļoju mēnesi vai divus, tad vienmēr atgriezos Latvijā, bet tā pa īstam ceļošanas garšu sajutu tieši pēdējā ceļojumā, kad pārvietojos pa pasauli bez laika ierobežojuma. Tā ir pavisam cita sajūta.
Lielākoties ceļoju viena. Ceļošanai vienatnē ir savi plusi un savi mīnusi. Man patīk ceļot vienai, jo tā tu vairāk sazinies ar vietējiem iedzīvotājiem un citiem ceļotājiem, esi pilnīgi brīvs savā izvēlē – kurp doties un ko darīt. Un galu galā – arī ceļojot vienatnē, tu nekad īsti neesi viens – iepazīšanās un jauni draugi gaida aiz katra stūra.
– Cik valstīs pabiji? Vai kilometrus skaitīji?
– Kopumā esmu bijusi vairāk nekā 60 valstīs, bet pēdējā gada laikā apmeklēju desmit: Ekvadoru, Peru, Čīli, Argentīnu, Urugvaju, Paragvaju, Bolīviju, ASV, Kanādu un Filipīnas. Kilometrus saskaitīt ir grūti, jo pārvietošanās notika ar kājām, auto, autobusiem, vilcieniem, lidmašīnām, zirgiem un citiem transporta līdzekļiem. Pēdējā ceļojuma posmā, kad ar kanādiešu draugu mērojām ceļu no Monreālas līdz Aļaskai un atpakaļ (ar līkumu caur ASV dienvidiem), ar auto nobraucām 30 tūkstošus kilometru.
– Vai, dodoties ceļā, zināji, cik ilgi tas ievilksies?
– Nē, un tas ir pats labākais. Viena lieta ir ceļot ar atpakaļceļa biļeti kabatā – it kā viss ir forši, tomēr kādā smadzeņu kaktiņā snauž neliela ierobežojuma sajūta. Kad gala termiņa nav, esi pavisam brīvs – gan laikā, gan telpā. Jebkura diena var aiznest citā virzienā, un parasti tur arī aiznes. Piemēram, šajā ceļojumā nebiju plānojusi ietvert ASV un Kanādu, bet tā tomēr sanāca, jo Antarktīdā iepazinos ar nākamo ceļabiedru, kuram pievienojos viņa iecerētajā braucienā.
– Kā izvēlējies valstis, uz kurām dosies? Vai tie bija spontāni lēmumi?
– Sākotnējais plāns bija apceļot Dienvidameriku un Centrālameriku, bet Centrālamerikas vietā ceļš aizveda uz Ziemeļameriku. Pirmo punktu, Ekvadoru, izvēlējos, jo uz turieni varēja aizlidot vislētāk, pēc tam jau manu tālāko maršrutu noteica nejaušību ķēde, pārsvarā – satiktie cilvēki.
– Tik ilgam un tālam ceļojumam tomēr vajadzīgi arī samērā lieli finanšu līdzekļi. Kā spēji to finansēt?
– Ceļojot, tāpat kā dzīvojot, bieži vien svarīgāk par to, cik nopelni, ir tas, cik tu tērē. Es cenšos būt budžeta ceļotājs, bet bez galējībām. Zinu, ka var ceļot vēl lētāk, bet, manuprāt, svarīgi arī nepārcensties ar taupīšanu, lai nepalaistu garām kādu lielisku pieredzi. Lielākoties ceļoju no ietaupījumiem, brīžiem strādāju kā brīvprātīgā, daļa ienākumu nāca no rakstīšanas žurnāliem. Tomēr vislielākais atspaids ceļā bija mans blogs un tā lasītāji, kas atbalstīja gan manu ikdienas ceļošanu, gan avantūru – braucienu uz Antarktīdu. Par to visiem vēlreiz lielais paldies!
– Kur svinēji pagājušos Ziemassvētkus un kur sagaidīji Jauno gadu? Vai nepietrūka ģimenes, draugu?
– Biju mazliet nobažījusies – kā būs pirmo reizi sagaidīt Ziemassvētkus bez ģimenes un Jaungadu bez draugiem. Tomēr nebija tik traki – Ziemassvētkus nosvinēju Bogotas lidostā, gaidot savu lidojumu uz Lieldienu salu, kurā savukārt sagaidīju Jauno gadu. Iesākumā ar peldi Klusajā okeānā atzīmēju Latvijas Jauno gadu, pēc tam kopā ar Lieldienu salas draugiem noskatījos vietējā Jaungada salūtu, bet nakts vidū izbraukāju visu salu un saskandināju šampanieti ar akmens milžiem.
Zanes sapnis kopš bērnības bija nokļūt Lieldienu salā. 2015. gadu Zane sagaidīja, saskandinot šampanieša glāzi ar šīs salas akmens milžiem.
– Kā tiki galā ar sadzīvi – naktsmājām, ēšanu? Visu plānoji uz vietas vai biji jau ko iepriekš saplānojusi?
– Biju atradusi palikšanu caur kaučsērfingu pirmajai naktij Ekvadorā. Visas pārējās 388 dienas sadzīves jautājumus risināju uz vietas.
– Kura valsts atstājusi vislielāko iespaidu?
– Ne valsts, bet kontinents – Antarktīda. Viennozīmīgi! Būtu zinājusi, ka tā ir tik neticami fascinējoša, jau sen būtu centusies tur nonākt: aisbergi, ledāji, pingvīni – tas ir ļoti neparasts, skarbs skaistums, kas ļoti aizkustina. Bet katrā valsī ir kas īpašs – daba, cilvēki, kultūra, tradīcijas, ēdiens...
– Kura valsts tev šķita visviesmīlīgākā? Uz kuru vēlreiz brauktu un kuru savukārt negribi vairs redzēt?
– Uz šo jautājumu es labprāt atbildētu visu apceļoto valstu kontekstā. Visdraudzīgākā man šķiet Āzija, arī Dienvidamerikā ir ļoti laipni cilvēki. Bet būtībā katrā valstī ir gan brīnišķīgi cilvēki, gan ne tik jauki. Nav tā, ka kādu vietu noteikti vairs negribētu redzēt, bet man bija grūti saskatīt šarmu Vidusāzijas lielajās pilsētās, kas pilnas ar padomju laika mantojumu. Arī cilvēki tur bija it kā ļoti laipni – daži no sirds, bet daži par naudu.
– Kurš bija visaizraujošākais notikums? Visbīstamākais? Kāds pārsteigums, kuriozs?
– Man šķiet, ka jāatstāj avīzē vieta arī vēl kādam citam rakstam (smej). Aizraujošu, pārsteidzošu un kuriozu atgadījumu netrūka, bet bīstamu situāciju bija salīdzinoši maz. Kazahstanā un Bolīvijā iepazinos tuvāk ar dažām indīgajām čūskām, tomēr šķīrāmies kā labas draudzenes. Diezgan bieži esmu kāpusi kalnos stāvoklī, kas robežojas ar pilnīgu nespēku un attiecīgi uzmanības trūkumu, bet viss vienmēr beidzies bez nopietnām traumām, izlīdzoties ar kārtīgu izraudāšanos. Esmu daudz braukājusi ar eiropieša standartiem neatbilstošiem transporta līdzekļiem – sagrabējušiem motorolleriem, tuktukiem, pārpildītās laivās. Arī cilvēkiem uzticos biežāk un vairāk nekā pieņemts, bet intuīcija nekad nav pievīlusi un nopietni starpgadījumi nav bijuši.
– Noteikti ieguvi arī jaunus draugus... Vai satiki tādus pašus "trakos" kā tu? Vai satiki arī tautiešus?
– O, jā! Šī arī varētu būt atbilde romāna garumā. Pēdējais gads man ir dāvājis fantastiskus cilvēkus, kas no nejaušiem ceļabiedriem kļuvuši par tuviem draugiem. Šādu ceļotāju ir daudz vairāk, nekā mums šķiet, – kad pats sāc ceļot, tu sastopi tik daudz citu "dullīšu", ka patiesībā pašam ir grūti saprast, kāpēc tu citiem liecies kaut kas, par ko vispār ir vērts runāt un interesēties, jo visu laiku esi tādu pašu ļaužu vidū. Arī ar latviešiem ceļš mani lutināja – ar dažiem iepazinos netīšām, bet ar lielāko daļu saveda kopā mani lasītāji vai interneta plašumi. Kolosāli cilvēki! Vienmēr bija patiess prieks satikt savējos citā pasaules malā un pakulstīt mēli dzimtajā valodā.
– Kā tev visvairāk pietrūka no Latvijas?
– Ģimenes, draugu un gadalaiku ritējuma. Es ļoti priecājos dzīvot zemē ar četriem gadalaikiem, un man ir būtiski piedzīvot katru no tiem – gan pavasara atmošanos, gan vasaras sprādzienu, gan rudens pārdomas un ziemas atpūtu. Katrā no mēnešiem notiek kas īpašs, un mans pavasaris nekad nav noticis bez bērzu sulām, vasara – bez tēju saišķiem katrā mājas paksī un meža zemenēm saldētavā, rudens sēņu trakums nekad neiet secen, tāpat kā dzērveņu skābums, bet ziemai piestāv slēpes un sarma, nevis palmas zari. Janvāra salā jūtos daudz atbilstošāk nekā pirms gada Čīles karstumā šajā laikā. Nu jā, arī kotlešu, krējuma un žāvētas vistiņas man pietrūka – ko tur liegties.
– Ko tagad novērtē vai varbūt pārvērtē?
– Man Latvija vienmēr šķitusi brīnumskaista zeme, bet no tālienes īpašo ieraudzīt ir vēl vieglāk. Daudzas lietas, ko mēs uzskatām par gauži ikdienišķām, citiem tādas nešķiet. Kad stāstu par ogošanu vai sēņošanu, bērzu sulām, dārza darbiem, laivu braucieniem un citiem teju katram latvietim saprotamiem dzīves priekiem, cilvēki brīnās un uzdod jautājumus. Par dažiem jautājumiem nāk smiekli, piemēram, vai baravikas aug uz kokiem un vai par ogošanu mežā ir jāmaksā.
Protams, novērtēju mazo dzīves komfortu – tīru gultasveļu, siltu māju, strādājošu dušu un tā tālāk. Iespēju sarunāties latviski ikdienā. To, ka teju visi draugi ir ilgākais trīs stundu brauciena attālumā. Un daudz ko citu.
– Kā tas bija – pēc tik ilga laika atgriezties Latvijā? Vai lietainie Ziemassvētki un notiekošais politikā neliek atkal krāmēt somu?
– Noteikti ne. Biju piekususi no ceļošanas un noilgojusies strādāt, tagad esmu metusies uz galvas gan maizes darbā, gan visādos projektos. Varbūt bišķiņ par strauju, atkal sajūtu, ka laiks elpo pakausī.
– Varbūt jau plāno nākamo avantūru?
– Pagaidām neplānoju neko konkrētu – esmu nobriedusi kādu brītiņu padzīvot kā "kārtīgs" cilvēks. Bet sapņi, protams, ir lieli – gan ceļošanas jomā, gan tepat Latvijā. Ceļošanas dimensijā tuvākās ieceres ir par Transsibīrijas vilcienu, Āziju, Centrālameriku un relatīvi netālo Islandi, kur man vēl nav sanācis pabūt. Latvijā es gribētu tikt pie lauku īpašuma ar auglīgu zemi – izveidot neparastu vietu, kur cilvēkiem uzlādēties caur dabas mieru un jogas enerģiju. Bet, kā tas noticis līdz šim, dzīve parasti pati piedāvā brīnišķīgas iespējas – mums atliek vien tās pamanīt un noķert aiz astes. Lai tas mums izdodas Jaunajā gadā!
P.S. Tā kā cilvēki aicina Zani pastāstīt par ceļošanas piedzīvojumiem, informējam, ka Pierīgas iedzīvotājiem tuvākā tikšanās ar Zani būs Siguldā "Malus" veselības centrā 14. janvārī plkst. 18.30. Par dalības nosacījumiem vairāk: facebook/Rūtas grozs vai tālr. 29422370.
