Ja mēs ar ironiju izturamies pret dzīves bezjēdzīgajiem un tukšajiem aspektiem, tad tas pat var kalpot mūsu labā, jo mēs varam koncentrēties uz patiesi būtisko dzīvē. Varbūt mums vajadzētu būt ironiskiem un "ņirgt" par Ziemassvētku pārvēršanos patēriņa kultā? Varbūt pavisam "ņirdzīgi" ir dažu portālu virsraksti par to, ka "nācija atkal ir šokā" par kādas TV "zvaigznes" piedzīvojumiem? Ja mēs redzam laicīgā tukšumu un seklumu, tad mēs varam sevi ziedot mūžīgām vērtībām – darbam, mākslai, Dievam, bērniem... Bet ironija pret nopietno, manuprāt, ir smaga kaite, kas mums reiz smagi atmaksāsies.
Notiek izlikšanās, ka visi ideāli ir tukši un sekli, tāpēc vienīgās vērtības ir atrodamas laicīgajā dzīves sfērā. Vērtības tiek iemainītas pret ērtībām. Varonība pret hedonismu. Iespēja sevi pilnveidot tiek nocirsta pašā saknē, jo ironija stiprina narcismu. Liela daļa mūsdienu pusaudžu jau uzskata, ka "redz cauri" visiem ideāliem. Iespēja pakāpties virs dzīvnieciskā dzīves līmeņa tiek apcirpta pašā saknē, jo to nodrošina tikai virzība uz kādu ideālu. Brīvība, draudzība, mīlestība, līdzjūtība... tie ir tikai daži no ideāliem, bet ironijas kultūrai ir liela apetīte un tā apēd visu.
Visai interesantas, piemēram, ir mūsu ideālā varoņa tēla Lāčplēša transformācijas. 1988. gadā tas iedvesmoja mūsu tautu cīņā pret Padomju varu. Tas bija tas pats mūsu tautas varonis, bet jaunā laikmetā. 2015. gada izrādē "Uguns un nakts" Lāčplēsis ir idiots. Viņš nespēj iedvesmot nevienu. Šāda pieeja ir ļoti raksturīga mūsdienu kultūrai – tā dekonstruē varoņus un ideālus. Tā varbūt varoņus un ideālus analizē un dara to intelektuāli meistarīgi, bet tā vairs nespēj formulēt jaunus mērķus. Notiek pat savādas sacensības par to, kurš visvairāk šokēs ar kāda ideāla dekonstrukciju.
Šeit arī redzam nākamo izlikšanos. Ironijas kultūra uzskata, ka tā ir kontrkultūra, kas atrodas opozīcijā sabiedrībai valdošajām tradīcijām un tikumiem. Taču patiesībā tā ir tradicionālā kultūra, kas atrodas opozīcijā masu kultūrai. Tomēr jauniem cilvēkiem ir būtiski sevi uztvert kā opozīciju. Esot daļai no ironijas kultūras, ir iespēja sevi šādi uztvert, taču vienlaicīgi tas ļauj izvairīties no jebkādas nostājas ieņemšanas sabiedrībai būtiskos jautājumos. "Ņirgšana" par sabiedrībai nozīmīgo rada ilūziju, ka indivīds ir pacēlies tai pāri, taču viņš drīzāk ir sevi no tās izslēdzis un nolaidies zem tās. Jo "ņirdzējs" nav brīvs. Viņš nesaskata patieso ironiju, ka viņa "opozīciju" atbalsta Holivudas kino industrija, mediji, laikraksti, interneta portāli utt.
Ironijas kultūra ir arī bīstama. Tā ir intelektuāla gļēvulība, kas vienmēr ļauj aizbēgt no kritikas un vērtējuma. Latvijas gadījumā ironiskie "ņirdzēji" nesen smējās par tiem, kas uzskatīja, ka Latvijai tiks uzspiests vairāk par 250 imigrantiem. Pēc šīs pārrēķināšanās nesekoja nekāda paškritika, bet gan tālāka pasmiešanās par tiem, kas brīdināja, ka starp imigrantiem var būt "Islāma valsts" kaujinieki. Tika veidoti ļoti "ņirdzīgi" informatīvie grafiki par to, cik salīdzinoši maz musulmaņu Eiropai būs jāuzņem.
Pēc tam sekoja Parīze ar tās upuriem, kas gan informatīvā grafikā arī izskatītos pamaz. Varbūt tāpēc "ņirdzēji" turpina "ņirgt". Viņi ir atraduši nākamo drošo intelektuālo patvērumu – visi musulmaņi nav teroristi, bet visi teroristi nav musulmaņi. Vai tam sekos kāda vareni smieklīga pravieša Muhameda karikatūra? Bet islāma kultūra sevi uztver nopietni un nepieļauj savu ideālu aptraipīšanu.
Pasaule nākamajā gadā visticamāk nekļūs par drošāku vietu, tāpēc novēlu visiem no jauna novērtēt ticības vērtību un aizstāvēt savus ideālus, jo tikai tā mēs varam sevi saglabāt un uzvarēt.