Kādam šķitīs naivi, pārāk patētiski vai neatbilstoši laikmetam, tomēr NBS komandieris pateicis ļoti aktuālus un arī šim laikmetam ļoti viedus vārdus.
Publicists Otto Ozols latviešu lasītājus iepazīstinājis ar vērienīgu Lielbritānijā publicētu pētījumu, pie kā strādājuši ievērojami dažādu valstu zinātnieki. Viens no pētījuma secinājumiem apliecina, ka pirms okupācijas Latvija bija Eiropas bagātāko valstu desmitniekā.
Pamatojoties uz Tieslietu ministrijas pārraudzībā strādājošās PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas pētījumiem, ministrs Dzintars Rasnačs apgalvo: "Ja nebūtu bijusi Baltijas valstu okupācija, tad Baltijas valstu iedzīvotāju dzīves līmenis būtu vismaz Somijas dzīves līmenī."
Tomēr padomju okupācijas sekas nav vērtējamas tikai mantiskā vai sadzīviskā griezumā. Ne mazāk būtisks nodarījums ir tautas dvēselei un cilvēku psihei. Tieši okupācijas laiks cilvēkos radīja tik strikto nošķīrumu starp jēdzieniem "mēs" un "valsts". Lai arī to nedrīkstēja paust skaļi, vairums latviešu padomju varu uzskatīja par kaut ko svešu, mums uzspiestu... par kaut ko tādu, ar ko mums jāsadzīvo, bet nekad ne jāpieņem par savu.
Diemžēl šis domāšanas veids nav tik viegli atmetams arī pēc tam, kad okupācijas važas ir nokratītas un dzīvojam savā Latvijas valstī. Šī trauma tiek mantota, un arī gados jauniem cilvēkiem bieži vien šķiet tīkami domāt par valsti kā par kaut ko ārpus mums esošu. Tāpēc arī Kenedija vai Graubes teiktie vārdi tā mulsina.
Ja ir kaut kas, ko visvairāk gribētu novēlēt jaunajā 2016. gadā, tā ir spēja pilnveidoties ne tikai kā indivīdiem, bet arī kā savas valsts pilsoņiem. Tā ir spēja godīgi atzīt, ka nebūšanas valstī ir arī katra mūsu atbildība. Politiķi, kas ne vienmēr rīkojas atbilstoši mūsu gribai, nav sinonīms valstij. Tā ir tikai maza daļa no valsts. Valsts ir katrs pilsonis ar viņa viedokli, viņa spējām ražīgi strādāt, sargāt līdzcilvēkus, skolot un palīdzēt, un jā, arī izdarīt pareizāko izvēli vēlēšanās. Vide, kas ir ap mums, ir daļa no mums pašiem un mūsu atbildības.
"Pajautā, ko tu vari dot valstij" nozīmē nevis nodevas kādai svešai varai, bet gan augstāku briedumu, augstāku apziņas stāvokli, ka mums ir kāds lielāks Es, ko realizējam sabiedrībā – vispirms ģimenē un tad tautā, valstī. Tas nenozīmē, ka mums būtu akli jāpiekrīt visiem lēmumiem, ko pieņem valsts vadītāji. Nē, bet atļaušos teikt, ka tas nozīmē cieņu pret valsts varu kā simbolu mūsu visu pašreizējam brieduma stāvoklim.
Valsts esam mēs katrs. Tieši šo atziņu Latvijas ienaidnieki visos laikos ir centušies izskaust no mūsu prātiem un sirdīm. Mūsu aizsardzības iestāžu vadītāji šo patiesību ļoti labi apzinās, tāpēc uzskatu, ka Raimonda Graubes vēlējums nav jāuzskata par nejaušu, noputējušās vēstures grāmatās piemeklētu citātu kārtējai runai, bet par ļoti mērķtiecīgu un pareizā brīdī izteiktu gudru domu.