Vienkāršāk varbūt teikt, kā mēs paši, mūsu vēsturnieki un politiķi novērtētu Latvijas simtgades vēsturi, nosvērtu, kāda tā bijusi. Kā jau ne vienu vien reizi dzirdēts un joprojām atgādināts, pārdzīvojam sarežģītus apstākļus un iekšēji-ārējus notikumus, kas ne visi Latvijai ir labvēlīgi, kaut vai tie paši hibrīdkari, naidīga iekšēja un ārēja propaganda, Latvijas valsts apšaubīšana un nomelnošana.
Augšminēto apstākļu sakarā un pēc vienas nopietnas grāmatas apgūšanas man rodas jautājumi arī citiem lasītājiem, īpaši, ja tādi būtu gan žurnālistu, gan profesionālu vēsturnieku vidū. Runa ir par nesen (pirms dažām nedēļām) Rīgas grāmatveikalos iegādājamo Andra Trautmaņa apjomīgo (pāri par 500 lappusēm, ar personu un informatīvo avotu rādītājiem) grāmatu ar intriģējošo virsrakstu "Izlūkošanas noslēpumi. Latvijas iedzīvotāji ārvalstu slepenajos dienestos 20.gadsimta pirmajā pusē." Tātad arī attiecībā uz Latvijas simtgades pirmo pusi, brīvās Latvijas gadiem.
Tas vien jau vairo grāmatas pievilcību ziņkārīgajam lasītājam. Turklāt tā ir īpaša grāmata. Tiem, kas "Izlūkošanas noslēpumus" nav rokās turējuši un tāpēc nav iepazinušies ar grāmatas autoru, paskaidroju, ka no pieminētās otrā vāka uzziņas izriet, ka A.Trautmanis pats ir viens no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas ārvalstu savulaik slepenajos dienestos (PSRS) ir darbojušies. Latvijas valsts drošības policijā pulkvedis Trautmanis ir veidojis un vadījis Drošības policijas 2. galveno pārvaldi, kas nodarbojās ar t.s. ārējo izlūkošanu. Tātad augstākā ranga profesionālis un kompetents aprakstīto tēmu, notikumu un publicēto interviju autors.
Tas ievadam. Tagad ķeršos "vērsim pie ragiem". A.Trautmaņa publikācijā, kurai pievienots arī plašs informatīvo avotu un skarto personu saraksts, pieminētas Latvijas valsts un politisko aprindu neatkarības gadu personas, kas esot vai nu darbojušās ārvalstu izlūkdienestos vai ar tiem sadarbojušās, turklāt par naudu. Spiegojušas vai atklājušas valsts noslēpumus, pakalpojušas ārvalstu interesēm? Tādi "mājieni" un meli starp slepeno dienestu darba rūķiem ir izplatīti instrumenti. Ar tiem rīkojušies dažādi provokatori, arī pret ievērojamiem Latvijas darbiniekiem, izplatot aizdomu ēnas, kuras šķiet īpaši indīgas, Latvijas valsts simtgadei tuvojoties.
Tā šo rindu autors uzskata, ka bez absolūti ticamiem pierādījumiem, piemēram, nav publicējams apgalvojums, ka no čekas slepenā rezidenta Ivana Čičajeva dibinātas firmas konta nauda "tika pārskaitīta arī Kārlim Ulmanim." ("Izlūkošanas noslēpumi" 101. lpp.). Tikpat apšaubāms ir "Izlūkošanas noslēpumos" paustais, ka Latvijas valdības ministriem Alfrēdam Bērziņam un Alfrēdam Valdmanim par vācu izlūkdienestam (abvēram) izdarītiem pakalpojumiem uzbūvētas mājas (98. lpp.), bet 97. lpp. ievietots plašs saraksts ar desmitiem "redzamāko piektās kolonnas darboņu uzvārdiem:" tie ir Latvijas ministri un augsti ierēdņi.
Šeit minēti tikai daži jautājumi, kas rodas pēc ielūkošanās apjomīgajā grāmatā, kuras autors ir augsts Drošības policijas darbinieks, bet viņa publikācijā skartu personu loks pieder vēstures lappusēm...