Ir daudzi statistiskie rādītāji, kas to pierāda, taču lieta ir pavisam vienkārša. Zviedrija pieņem visvairāk imigrantu uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Zviedrijas politiķi par to ir lepni un žurnālisti aplaudē. Liela daļa zviedru arī aplaudē – vēlme palīdzēt upuriem ir spēcīga starp zviedriem. Taču, lai cik arī labsirdīgs tu vēlies būt, nav attaisnojuma tam, ka netiek palīdzēts pareizajiem cilvēkiem pareizajā veidā. Izmantosim vienkāršu piemēru.
Ja nodeg daudzdzīvokļu māja un simtiem cilvēku paliek bez jumta virs galvas, tos, kuri ir cietuši, nevar vienkārši ielaist savā mājā uz mūžīgiem laikiem. Tajā vienkārši nav tik daudz vietas un tu to nevari atļauties. Taviem bērniem joprojām ir nepieciešams ēdiens, apģērbs un izglītība, un viņi ir svarīgāki par svešiniekiem, kuri dzīvoja nodegušajā mājā.
Ja nodegusī māja atrodas pavisam tālu, tad tev nav pienākuma palīdzēt, bet tu to, protams, vari darīt tāpat. Pieņemsim, ka tu izvēlies ziedot tūkstoti kronu mēnesī, lai nodrošinātu teltis, pārtiku, apģērbu un segas, kas tiktu piegādātas sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem. Vairums tad saprot, ka tu esi laipns un labsirdīgs. Ja tu daļēji aizņemies naudu no savas gados vecās mātes iekrājumiem un savu bērnu kabatas naudas, tad, protams, var sākt domāt, vai tik tu neesi pārāk dāsns, bet tie, kas ir atstāti bez pajumtes, tāpat ir laimīgi.
Ja tu nodarbojies ar labdarību tādā veidā, kā Zviedrijas valdība, tad tas ir nedaudz citādāk.
Tu pasludini sevi par augstsirdīgu, jo uzņemsi savā mājā upurus, kuri dzīvos ar tavu ģimeni uz mūžīgiem laikiem. Izrādās, ka tikai viens no cietušajiem ir spējis ierasties. Viņš ir jauns un veselīgs vīrietis, kurš valkā dizaineru drēbes un var atļauties nokļūt pie tevis ar taksometru. Drīz vien izrādās, ka viņš nemaz nedzīvo nodegušajā mājā, bet viņa māja arī ir nedaudz noplukusi un pamesta, tāpēc viņš grib dzīvot ar tevi.
Tu turpini atbalstīt šo vīrieti ar 10 000 kronām mēnesī, lai viņš varētu atļauties jaunas, jaukas drēbes, jaunu mobilo telefonu, mašīnu un labu ēdienu. Tev ir vienalga, ka tavu bērnu izglītība cietīs. Tu izmanto visus savas mātes iekrājumus. Kad ar to nav gana, tu aizej uz banku un veic aizņēmumu, kuru tavi bērni nākotnē būs spiesti atmaksāt.
Vienlaikus tu ziedo 1000 kronu mēnesī segām, ēdienam un drēbēm tiem, kas ir vistiešāk cietuši no ugunsgrēka – galvenokārt sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem. Tā tu sevi uzskati par pasaulē labāko cilvēku. Tad tev ienāk prātā, ka tu vari novirzīt daļu no naudas, lai "palīdzētu upuriem" savās mājās, un tu samazini pabalstu līdz 750 kronām tiem, kas dzīvo teltīs netālu no nodegušās mājas. Tu joprojām skaities vislabākais.
Vai šāda rīcība ir humāna, vai vienkārši neprāts?
* Tulkots no neatkarīgā Zviedrijas laikraksta "Nya Tider" interneta vietnes: Godhet eller galenskap? – Nya Tider granskar Sveriges satsningar på asylinvandring framför hjälp i närområdet