Protams, reti kurā ikdienas lietošanai domātā kalendārā atradīsim norādi, ka šajā dienā starp pirmās un otrās adventes svecītes iedegšanu vajadzētu padomāt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, par tiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā vai vispār nevar atstāt sava mājokļa četras sienas.
Patiesībā jau ikdienā sastapties ar cilvēkiem, kuriem kopš dzimšanas vai vēlāk dzīves laikā ir iegūti kustību vai kādi citi nopietni veselības traucējumi, daudziem no mums sanāk ļoti reti. Varbūt reizēm par viņu esamību atgādina īpaši marķēts auto stāvvietā pie lielveikala, bet tas arī viss.
Mazliet pat pārsteidz oficiālā statistika, kas vēsta, ka Eiropas Savienībā dzīvo aptuveni 50 miljoni cilvēku ar invaliditāti jeb 10% no iedzīvotāju kopskaita, kas ir vienlīdzīgs Beļģijas, Čehijas, Grieķijas, Ungārijas un Nīderlandes iedzīvotāju kopskaitam. Tāpat izrādās, ka ceturtajai daļai Eiropas iedzīvotāju kāds no ģimenes locekļiem ir invalīds un seši no katriem desmit Eiropas iedzīvotājiem pazīst kādu cilvēku ar invaliditāti.
Visticamāk, tāda pati aina ir arī Pierīgā, tikai, priecājoties par dzīves svinētāju – sportistu, mākslinieku vai zinātnieku – sasniegumiem, aizmirstam, ka katrā novadā ir sociālā dienesta dienas centri, kuros pulcējas desmitiem cilvēku ar īpašām vajadzībām.
Dažādu iemeslu dēļ šoruden iznācis sastapties ar cilvēkiem, kuri daudz laika un spēka velta sociālajam darbam, strādājot ar personām ar fiziskām un garīgām nepilnībām. Tāda, piemēram, ir biedrības "Cerību spārni" dibinātāja Eva Viļķina Siguldā, mūzikas skolotāja Jolanta Visocka un bērnudārza muzikālā audzinātāja Andra Krūmiņa Baldonē, kuru sirdsdarbs ir vijolnieku ansambļa "Brittaband" vadīšana. Šajā ansamblī muzicē jaunieši no Baldones sociālās aprūpes centra ar nopietniem fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem.
Nupat satikāmies arī ar Salaspils novada domes priekšsēdētāja vietnieci Maldu Cauni, kuras rīkotās Labestības dienas jau piekto gadu veicina sabiedrības izpratni par invalīdiem, bet pašiem invalīdiem palīdz iegūt pašapziņu. Taču šo dāmu sekmīgā darbošanās droši vien nebūtu iespējama, ja viņas paliktu nesaprastas savās pašvaldībās, taču, par laimi, tā nav.
Bet visu tomēr nosaka cilvēki paši. Īpaši tie, kuri saskārušies ar skaudro patiesību, ko nozīmē invalīds ģimenē. Tieši viņi ir tie, kuri nenolaiž rokas un cīnās, lai sabiedrība saprastu, ka pats svarīgākais gan pie kristiešiem, gan laicīgi domājošajiem ir cieņa pret jebkuru sabiedrības locekli.