Visas dienas garumā nemitīgi atgādinājām viens otram, ka ir dzimšanas diena un ir jāpriecājas. Draugu bērni un mūsu krustbērni vēlēja Latvijai garu mūžu un laimi.
Tieši tāpat – svinēt, nevis pieminēt – aicina Kultūras ministrija Latvijas simtgades konceptā un programmā, kas gada laikā tapusi pēc apjomīgām diskusijām un forumiem visos Latvijas novados. Vairākās darba grupās tapušas idejas un ierosmes, kā mēs varētu atzīmēt savas valsts nozīmīgo jubileju. Kultūras ministre Dace Melbārde vairākkārt uzsvērusi, ka neviens no augšas negrasās uzspiest vai pateikt priekšā, kas būtu jāorganizē un kā būtu jāatzīmē šie svētki. Iedvesmojoties no radītā koncepta, mēs paši esam aicināti izpausties un radīt svētkus pēc saviem ieskatiem. Derēšot arī draugu vai ģimenes lokā izdomāti pasākumi, tradīcijas vai vienkārši idejas.
Atzīšos, šis aicinājums mani ir iedvesmojis, un es jau tagad domāju par kādu notikumu vai pasākumu ciklu, ko vēlētos realizēt ģimenes un draugu lokā par godu Latvijas simtgadei. Tāpat arī aizņemšos idejas no Kultūras ministrijas piedāvājuma – piemēram, par Baltā galdauta dienu 4. maijā, kad dzimtas māju pagalmos varētu uzklāt garos galdus un kopā pusdienot. Manuprāt, ļoti laba ideja pavasara svētkiem. Vai par sava tautastērpa sarūpēšanu... Lai gan tas nav lēts prieks, šo trīs gadu laikā pamazām vien varētu to beidzot sev iegādāties.
Arī redakcijā jau domājam par to, kā iesaistīties Latvijas simtgades svinību norisēs. Esam jau sākuši informēt pat Kultūras ministrijas iniciatīvām un projektiem (vairāk par tiem lasiet 1. decembra "Rīgas Apriņķa Avīzē"), savukārt paši sākam stāstīt par mūsu lepnumiem – cilvēkiem, bez kuriem Latvijai nebūtu tik daudz mīlestības un spēka.
Jau varējāt lasīt iedvesmojošu stāstu par vecmāmiņu no Babītes novada, kura izaudzinājusi gan pati savus bērnus, gan meitas atstātos bērnus – savus mazbērnus, drīz stāstīsim par divām pašaizliedzīgām mūzikas pedagoģēm no Baldones novada, kuras cilvēkiem ar īpašām vajadzībām palīdz atvērt vārtus uz prieku un ienākt sabiedrībā. Savukārt bijušā glābēja stāsts par piedzīvoto Zolitūdes traģēdijā un iemesliem, kāpēc viņš vairs nav glābējs, atgādina, ka mums vairāk būtu jādomā par cilvēku – par ikvienas dzīves patieso vērtību un Latvijas pamatu pamatu.
Lai mēs kopā izceltu tos, kas veido Latviju, aicinu jūs zvanīt vai sūtīt informāciju par saviem novadniekiem, kuri ar savu pašaizliedzīgo darbu un labo sirdi ir radījuši citiem labāku dzīvi un iedvesmojuši negausties par niekiem.
Vēlu, lai mums būtu vairāk iemeslu svinēt, nevis pieminēt! Un, ja svinam, tad ar jautrām un izklaidējošām dziesmām, nevis atrādām visu vietējā kora pēdējā gada repertuāru, kurā lielākā daļa ir skumjas raisošas dziesmas.