Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kā pirmā minama "Četrreiz katrs viens" (filma veltīta latviešu leģionāriem). Divām nākamajām – "Ziedi zaudētājiem. Atceroties Varšavas sacelšanos" (1944. gada sacelšanās) un "Par svarīgo" (stāsts par 70 gadus veco sportisko gruzīnu Otari no Kahetijas) – Pāvels bijis režisors.

Regulārā uzturēšanās ārpus Krievijas ļaujot labāk orientēties starptautiskajos notikumos, izprast to kopsakarības, arī kritiskāk izvērtēt sabiedriskās norises Krievijā, kas kļūstot aizvien autoritārāka. Tieši tam, kā arī Kremļa attiecībām ar Baltiju, pievērsta galvenā uzmanība mūsu sarunā.

Tu dzīvo Maskavā, vai nav radusies vēlēšanās beidzot atstāt Krieviju?

Vispār jā, jo situācija valstī aizvien pasliktinās, turklāt runa nav par ekonomisko situāciju. Var teikt, ka dažas preces pazūd, parādās citas, tomēr Krievijā, par laimi, darbojas tirgus ekonomika. Es drīzāk vēlos runāt par izmaiņām sabiedrībā. Tā grimst aizvien dziļākā tumsā, kas atgādina PSRS laikus. Turklāt ne jau pārbūves laiku, bet gan mūsu bērnības gadu tumšo posmu Brežņeva valdīšanas laikā.

Tolaik paši bijām bērni un to nesapratām. Tagad es mierīgi varu izbraukt no valsts, bet tolaik tā nebija. Lai dotos uz ārzemēm Padomju Savienībā bija nepieciešams saņemt izbraukšanas vīzu. Cilvēki tagad domā, ka režīms vai aizvērt durvis un izbraukt būs grūtāk. Jāņem vērā, ka aizbrauc izglītotākie un strādīgākie, tādi, kas spēj radīt darbavietas citiem, arī labākie zinātnieki, un Kremli tas neapmierina. Pēc Krimas sagrābšanas izskanēja viedoklis, ka izbraukšanai var radīt šķēršļus.

Šobrīd ir izvirzītas apsūdzības pret "Memoriālu", cik ilgi Krievijā būs iespējams izteikt kritisku viedokli par valsts politiku?

Tas nav jautājums par runāšanu vai nerunāšanu. "Memoriāls" pirmkārt nodarbojās ar cilvēktiesību aizstāvību. Tas iestājies par ieslodzīto tiesību ievērošanu, aizstāvējis notiesātās personas, palīdzējis cīnīties pret ierēdņu patvaļu. "Memoriāls" nav nemaz tik ļoti kritizējis Putinu. Šī organizācija rūpējusies par taisnības atjaunošanu, par Staļina laikā cietušo personu reabilitāciju. Tiesa daudzi no šiem cilvēkiem vairs nebija dzīvi. Tas bija ļoti nepieciešams, lai jaunā paaudze uzzinātu, kā viss norisinājies pagātnē. Patiecoties "Memoriāla" aktivitātei, tikuši izveidoti muzeji, kuros iespējams uzzināt par Staļina laika noziegumiem.

Sliktākais ir tas, ka Krievija ir neprognozējama valsts, jo visi lēmumi tiek pieņemti slepenībā. Par Krimu lēmumu aiz slēgtām durvīm pieņēma Putins un viņa komanda. Ar Putinu nevienam citam nav iespējas sarunāties. Arī tad, ja viņš tiekas ar "tautu", tie ir noteikti atlasīti cilvēki, visi jautājumi ir saskaņoti, un Putins runā tikai to, ko pats vēlas. Tā faktiski ir autoritāra valsts, kur parlaments un valdība ir pilnībā pakļauti prezidentam, un tikai viņš viens pieņem lēmumus.

Daudzi pieredzējuši žurnālisti apgalvo, ka Krievija virzās uz fašismu, kāds ir tavs viedoklis?

Tas, ko mēs redzam tagad, jau arī ir fašisms. Var jautāt, kas tad ir fašisms? Tā nav Hitlera Vācija, bet gan Musolīni izveidotā kārtība Itālijā. Tas bija korporatīvs valsts režīms, un līdzīgu tam Krievijā ir izveidojis Putins. Viņš pats ir šīs korporācijas galva. Lai dzīvotu labi, nepieciešams iekļauties šajā korporācijā. Šādu valsti raksturo šovinisms, ārēja agresija, citādi domājošo apspiešana. Tā ir ārējā ienaidnieka meklēšana, kā, piemēram, noticis ar Ukrainu. Šajā gadījumā ienaidnieks tika sameklēts tur, kur tas nekad nav bijis. Gandrīz katrā otrajā ģimenē ir radniecīgas saites ar Ukrainu.

Ar kādu nolūku vara cenšas reabilitēt Staļinu?

Tā nav nejaušība. Putins ir Staļina mantinieks. Savulaik Staļins atjaunoja carisko impēriju, tagad Putins atjauno padomju impēriju. Labi, ka Rietumi ir pietiekami skaidri viņam norādījuši, ka tas neizdosies. Protams, tas gan pilnīgi nemaz nenozīmē, ka Putins tomēr to necentīsies panākt. Jāatceras, ka viņam galvenā traģēdija esot PSRS sabrukums.

Te gan nāktos ielāgot, ka viņa ģimene no šī sabrukuma necieta nemaz. Gluži pretēji, tā ir tikai ieguvusi. Putins nekad nebūtu varējis īstenot tādu karjeru, ja PSRS turpinātu pastāvēt. Noteikti nākas secināt, ka tā ir apzināta Staļina reabilitēšana. Tādēļ daudziem ar viņu saistās nevis nežēlīgas represijas, bet gan uzvara karā un sasniegumi dažādās nozarēs, piemēram, kosmonautikā.

Kādi ir Maskavas nolūki Baltijā?

Maskava vēlētos redzēt Baltiju kā daļu no savas impērijas. Par to jārunā atklāti, taču, par laimi, tas nav iespējams. Vismaz es tā ceru. Pats svarīgākais, ka par Baltijas valstīm atbild NATO. Tomēr NATO – tas ir labi, taču arī pašām Baltijas valstīm ir skaidri jāparāda, ka tās nepieciešamības gadījumā sevi aizstāvēs. Gluži tāpat, kā to darīja Ukraina. Ja ukraiņi neaizstāvētos un ļautu sagrābt Donbasu tikpat viegli kā Krimu, Rietumi nepalīdzētu Ukrainai.

Kā lai palīdz cilvēkam, kas padodas gūstā? Daļēji tā notika 1940.gadā, pat zinot to, ka tolaik jau norisinājās karš un Baltijai nevienam nebija spēka palīdzēt. Varam atgriezties pie Somijas piemēra. Somi pretojās un saņēma palīdzību, tie bija ieroči, brīvprātīgie. Tā jārīkojas Baltijas valstīm, jāpilnveido savi bruņotie spēki, lai tie būtu gatavi karot nevis tikai maršēt 18.novembrī. Tas jāielāgo, jo arī NATO ir saprātīgi cilvēki, kas var padomāt, kādēļ gan sargāt tos, kas paši to nevēlas.

Ko Maskavā domā par alianses 5. pantu?

Neatceros, kas to teica, vai tas bija krievu ģenerālis, vai kāds politiķis. Taču pašpārliecināti tika paziņots, ka NATO Baltijā nekaros. Šādam viedoklim ir zināms pamats un tas ir kodolieroči. Man liekas, ka krievi nesaprot, ka NATO par Baltiju domā nopietni un alianse ir gatava šīs valstis aizstāvēt.

Kādēļ tik liela daļa Latvijā dzīvojošo krievu uzskatāma par klusējošu piekto kolonnu?

Varbūt kļūdos, bet domāju, ka daudzi krievi, kas šeit palika pēc PSRS sabrukuma, uzskata Krieviju par tādu pašu Padomju Savienību, kādā viņi dzīvoja pirms 25 gadiem. Tāpat arī Sevastopoles iedzīvotāji, kas sveica Krievijas armiju, to faktiski pielīdzināja PSRS armijai. Viņi priecājās, domājot, ka viss būs tāpat kā pirms 25 gadiem. Šķiet, daudzi krievi šeit domā līdzīgi. Viņi vēlas atgriezties PSRS, lai valdītu. Kaut gan jāņem vērā, ka krievi nevaldīja arī PSRS. Viņi vēlas, lai latvieši viņiem māca rīkoties ar nazi un dakšiņu, gruzīni dejot lezginku, bet ukraiņi cienā ar speķi.

No otras puses, ir pavisam cits piemērs. Liels skaits Ukrainas krievu, jeb krieviski runājošu ukraiņu brīvprātīgi pieteicās dažādās vienībās un devās karot pret Krievijas iebrucējiem Donbasā.

Ko tu vēlētos pateikt Latvijas krieviem, kas tic Putinam?

Ja 15 gados, kopš Putins valda Krievijā, viņš nav spējis to padarīt līdzīgu Kanādai, kādēļ lai es viņu atbalstītu. Viņš pat nav centies to izdarīt. Ir bijuši kaut kādi nevajadzīgi naudas nozagšanas pasākumi, piemēram, olimpiāde Sočos, bet tajā pašā laikā liela daļa Krievijas iedzīvotāju dzīvo koka būdiņās, kurām nemaz nevar lāgā piekļūt. Un tas ir Krievijas Eiropas daļā. Ir secināts, ka piepilsētas dzelzceļa satiksme nav rentabla un daudzi vilcienu reisi ir atcelti. Cilvēki faktiski palikuši bez sakariem ar ārpasauli. Un tā ir realitāte, lai gan beidzamos 15 gadus režīms ir peldējies naudā, ko ļāva iegūt energoresursu augstās cenas.

Latvijas krievi, kas brauc ar autobusu uz Maskavu, pēc robežas šķērsošanas redz neapkoptus un aizaugušus laukus, pamestus ciemus, sliktus bedrainus ceļus. Tas taču par kaut ko liecina. Ja ceļi būtu tādi paši kā Kanādā, tad varbūt es arī atbalstītu Putinu.