Tie skati joprojām ir acu priekšā. Visu šo nedēļu domāju par emocijām, kuras pēdējās savas dzīves deviņas minūtes, kamēr lidmašīna krita, izjuta ģimenes – tēti, mammas un bērni –, kas nupat smaidīgi bija pozējuši bildēm, ko vēl paspēja nosūtīt radiniekiem un ievietot sociālajos tīklos ar priecīgiem vēstījumiem: "Lidojam mājās!", "Gaidiet, tūlīt būsim!"
Tur bija tēvs ar trim meitām – viņi beidzot bija atļāvušies doties atpūtas braucienā pēc bērnu māmiņas nāves. Tur bija jauna ģimene ar četriem bērniem – viņi ziņoja, ka tūlīt pacelsies gaisā... Tur bija arī nu jau par katastrofas simbolu kļuvusī 10 mēnešus vecā meitenīte Darina, kura, atspiedusies ar rociņām pret lidostas logu, lūkojas uz lidmašīnām. Tur bija arī bērnudārza audzinātāja, kuras bojāeja kļuvusi par visu šā dārziņa bērnu un vecāku personīgu traģēdiju. Tik ļoti viņa tikusi mīlēta.
Bet, redz, mūsu interneta vietnēs un sociālajos tīklos cilvēki izmanto iespēju, lai pateiktu visu, ko domā par krievu tautības cilvēku dzīvības vērtību un, pārmetot viņiem vēlmi atpūsties, priecājas, ka tie nav atgriezušies mājās.
Atzīšos, spēju izlasīt tikai dažus no komentāriem, un, neticēdama, ka tie ir īsti, vairs nelasu neko, kas tiek vēstīts par šo traģēdiju. Ir skaidri redzams, ka "troļļi" kārtējo reizi izmanto iespēju, lai vēl vairāk sanaidotu mūs ar kaimiņu valsti. Jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka šie ciniskie, rupjie un nežēlīgie komentāri ir rakstīti tik kļūdainā latviešu valodā, skaidrs – tos raksta kāds cits, tikai ne latvieši.
Rezonansi medijos izraisīja arī kādas Latvijā savulaik slavenas žurnālistes ieraksts tviterī: "Nez, es viena ar sajūtu, ka 224 krievu bojāeja aviokatastrofā neraisa līdzīgu emociju šalti kā citas aviokatastrofas? Un tas ir tikai jautājums!"
Cilvēki ir dažādi. Jā. Bet ir robežas! Un, ja tās tiek pārkāptas, tie vairs nav cilvēki. Nu, vismaz ne tādi, kam ir sirds.
Par cilvēku attieksmi liek domāt arī kādā ziņu sižetā redzētā citu aviokatastrofu analīze. Izrādās, 90% aviokatastrofu iemesls ir bijis cilvēciskais faktors. Tātad tās izraisījis cilvēks. Vairākos mums zināmajos gadījumos pie vainas bijuši paši piloti, kuri paļāvušies uz savām sajūtām, ka "gan jau būs labi" vai vienkārši nospieduši ne to pedāli (kā tas bija pirms četriem gadiem, kad bojā gāja vesela hokejistu komanda un mūsu Kārlis Skrastiņš). Lielā daļā gadījumu pie vainas bijis lidmašīnas tehniskais stāvoklis – veca riepa, sarūsējis korpuss, nolietots dzinējs.
Eksperti stāsta, ka tas viss tikai tāpēc, lai izturētu skarbo konkurenci un piedāvātu pēc iespējas zemākas lidojuma izmaksas. Un piloti ir pārstrādājušies, jo lido bez pietiekamas atpūtas. Tātad atkal jau cilvēciskais faktors, un vēl nauda, nauda, nauda. Kāds grib pelnīt pēc iespējas vairāk, un pasažieru drošība paliek otrajā un pat trešajā vietā.
Kādā pasaulē mēs dzīvojam, ja nevainīgu cilvēku bojāeja neraisa līdzjūtību, bet cinismu? Ja aviokatastrofas nedod mācību lidmašīnu drošības uzlabošanā? Ja cilvēka dzīvība nav bijusi par iemeslu ieguldījumam lidmašīnas riepas nomaiņai? Ja bērna dzīvībai ir tautība?
www.gazeta.ru/TASS
Man vienmēr licies, ka nelaimei nav tautības, rases un politiskās piederības. Manas emocijas par sestdien Ēģiptē notikušo aviokatastrofu, kurā bojā gāja 224 cilvēki, to apliecināja. Skatoties TV sižetus un fotogalerijas internetā, jutu līdzi katram piederīgajam, kurš piemiņas vietās lika ziedus un bērnu rotaļlietas.