Toreiz sadzirdēju tikai to, ka ikviens uz Likteņdārzu var nogādāt pelēko laukakmeni un tā nodrošināt būvmateriālus akmens vaļņa veidošanai. Tā nu toreiz abi ar vīru devāmies akmeņu meklējumos.
Izrādījās, ka atrast elegantu, turklāt pelēku laukakmeni, ko nebūtu kauns ielikt lielajā akmens krāvumā, nebija nemaz tik viegli. Tas mums izvērtās par veselu ekspedīciju. Lai vai kā, bet akmeņus tomēr atradām un devāmies ceļā. Vispirms jau atklājums bija skaistais zelta rudens baudījums pa ceļam (ceļš uz Koknesi ved gar Daugavu, paverot skatam gleznainus mūsu likteņupes lokus ar zeltainu koku atspīdumu tajos).
Nākamais atklājums bija, ka Likteņdārzā rimti pastaigājas visai daudz cilvēku. Un kā nu ne – arī tur, izrādās, ir skaista vieta zelta rudens baudīšanai. Speciāli uzceltajā skatu laukumā var radīt gleznainas ģimenes vai romantiskas pārīšu bildes ar Kokneses pili vai baznīcu fonā.
Tas par fonu. Bet galvenais, ko vēlējos izcelt (it īpaši tāpēc, ka atklāju, ka neviens no man apkārt esošajiem cilvēkiem neko par to nezināja), ir unikālā iespēja atstāt Likteņdārzā savas un savas dzimtas pēdas. Cerams, mūžīgi. Turklāt tās varam atstāt vairākos veidos – gan ziedojot naudu, gan mākslas darbus, gan būvmateriālus, gan vienkārši nopērkot tur suvenīrus.
Mūsu izvēle apstājās pie kociņa iestādīšanas vai bruģakmens iemūrēšanas gājēju alejā. Tā kā kociņu tur jau ir gana daudz un daži no tiem nokaltuši, negribējām riskēt ar vilšanos, ja nu mūsu kociņš arī neieaugtos, tāpēc izvēlējāmies stabilāku iespēju tapt iemūžinātiem Ābeļu alejas ceļā, proti, ziedojām 10 eiro par vienu bruģakmeni – tas ir, tu to nopērc, bet mājās nenes, toties tajā tiek iegravēts tavs vārds un uzvārds, un tas tiek iemūrēts blakus tūkstošiem citu tautiešu akmeņu. Par to vēl saņem apliecinājumu ar norādi, kurā metrā vari sevi meklēt.
Izrādās, šo simbolisko astoņus metrus plato un vairāk nekā 200 metru garo ceļu ir iecerēts noklāt ar vairāk nekā 113 tūkstošiem pelēku, no Latvijas laukakmeņiem zāģētu bruģakmeņu, uz kuru virsmas tiks iegravēti to cilvēku vārdi, kuri iesaistījušies „Likteņdārza draugu alejas" akcijā.
Lai apraudzītu savus akmeņus, oktobra sākumā abi ar vīru atkal devāmies uz Likteņdārzu.
Izrādījās, ka alejā jau iebruģēti 11 498 akmeņi, kas ir aptuveni 25 metri jeb apmēram 13% no bruģakmens ceļa, un rindā gaida vēl gandrīz divi tūkstoši. Salīdzinot ar ceļa kopējo garumu, tas izskatījās visai niecīgs gabals. Bet, ja iedomājas tos tūkstošus, kas ir kopā ar tevi, tas liekas daudz. Un ja vēl apzinās, cik tautiešu būs 200 metros!
Ko ar to vēlos pateikt? Nav nozīmes, cik un kādā veidā ko ziedojam vai dāvājam, – tas lai ir katra paša ziņā. Galvenais, manuprāt, ka domājam par savu valsti kā vērtību, kas ir saudzējama, glabājama, aizsargājama un ar kuru kopā priecāties par tās pirmajiem 100 gadiem. Turklāt apzinoties, ka mūsu paaudzei būs šī unikālā iespēja piedzīvot Latvijas apaļo dzimšanas dienu.
Nepalaidīsim to garām! Kaut vai ar tai veltītu ģimenes izbraucienu uz Latvijas skaistākajām vietām. Mums ar vīru tas būs regulārs brauciens apraudzīt savus akmeņus.
